— Tu mani dzen prom? — viņa nespēja ticēt.
— Nē, — es pamāju ar galvu. — Es tevi atbrīvoju. Un sevi arī. Esmu noguris būt mūžīgi sliktākais. Noguris klausīties par Kristīnes vīru, Agneses vīru un Madaras vīru. Es neesmu viņi. Es esmu Artis. Parasts vadītājs ar parastu algu. Un, ja tevi tas neapmierina, mums nav pa ceļam.
Līga klusēja. Tad viņa piecēlās un iegāja istabā. Pēc stundas viņa iznāca ar sakrāmētu somu.
— Es braucu pie mammas uz Siguldu, — viņa nometa. — Man vajag apdomāties.
Viņa aizgāja. Durvis aizcirtās, un iestājās klusums. Es apsēdos uz dīvāna un dziļi izelpoju. Kļuva vieglāk. Beidzot bija kluss. Nedēļu viņa nezvanīja un nerakstīja. Es arī klusēju. Strādāju, atgriezos mājās, pats gatavoju sev vakariņas, skatījos filmas un domāju. Es sapratu, ka negribu dzīvot ar cilvēku, kuram es nekad nebūšu pietiekami labs vai pietiekami bagāts. Es gribu, lai mani vērtē tādu, kāds es esmu. Pēc nedēļas piezvanīja mana mamma.
— Līga man zvanīja, — viņa teica. — Teica, ka esat sakašķējušies.
— Mēs izšķīrāmies, mamm.
— Kāpēc tā?
— Es viņai nederu. Viņa meklē miljonāru, kādu, kurš bārstīsies ar naudu. Bet es esmu parasts cilvēks ar parastu darbu.
— Varbūt tomēr salabsiet? Varbūt tev vajag mēģināt vairāk nopelnīt?
— Nē. Es negrasos sevi salauzt svešu standartu dēļ. Dzīvošu tā, kā uzskatu par pareizu, un atradīšu cilvēku, kuram ar to pietiks.
Papīrus nokārtojām pēc mēneša. Ātri, bez liekām diskusijām. Kopīgas mantas mums nebija, pretenziju arī nē. Ir pagājis gads. Dzīvoju viens, joprojām īrēju dzīvokli, strādāju tajā pašā darbā. Alga ir tāda pati, un man ar to pietiek. Lēnām, bet neatlaidīgi turpinu krāt savam mājoklim.
Nesen iepazinos ar meiteni — Kristīni. Viņa ir skolotāja. Viņa mani nezāģē par manu algu. Viņa priecājas par kopīgu picu, pastaigu pa parku vai kino apmeklējumu. Viņa skatās uz mani ar siltumu, nevis kā uz investīciju objektu. Vakar viņa man pateica: “Man ar tevi ir tik labi un mierīgi.” Tas arī viss. Nekādu eksāmenu, nekādu salīdzinājumu ar draudzeņu vīriem.
Par Līgu esmu dzirdējis no paziņām. Viņa tiekas ar kādu uzņēmēju. Ir dārga mašīna, dāvanas, restorāni. Bet laimīga viņa neizskatās. Mūžīgi saspringta, neizlaiž telefonu no rokām, liek bildes un vāc “laikus”. Viņa dabūja to, ko gribēja, un tagad visiem spēkiem mēģina pierādīt, cik viņai viss ir lieliski.
Bet es dzīvoju mierīgi. Savā īrētajā dzīvoklī. Un man ir labi. Kāds teiks — padevies, samierinājies, necīnījās. Lai runā. Cīnīties par tiesībām būt mūžīgi vainīgam es negribu. Pierādīt, ka esmu ko vērts, salaužot sevi svešu iegribu dēļ — nē, paldies.
Es izvēlējos mieru. Kādam ar to ir par maz, bet man pilnīgi pietiek.
