— Bet no kurienes vispār radās šis skaitlis? Kas teica, ka mazāk par divarpus tūkstošiem ir slikti? Alīna aizdomājās, tad atbildēja godīgi:
— Zini, to neesmu izdomājusi es. Vienkārši skaties apkārt — draudzenes dzīvo tā, blogeri sociālajos tīklos rāda tādu dzīvi, treniņos saka: “Tu esi pelnījusi labāko, nenolaid latiņu.” Un pakāpeniski saproti, ka, ja tu nepieprasi no vīrieša noteiktu līmeni — tevi necienīs.
Lūk, šeit es pieķēru sevi pie domas, ka Alīna nav slikta vai merkantila. Viņa vienkārši patiesi tic tam, ko viņai ir iestāstījuši. Instagram ar skaistajām bildēm, treniņi par “sievietes vērtību”, draudzenes, kuras lielās ar dāvanām no vīriešiem. Tas viss viņas galvā ir radījis “pareizas dzīves” tēlu, kurā nav vietas kompromisiem un vienkāršībai.
— Un ja vīrietis tevi mīl, bet pelna mazāk? — es pajautāju.
— Tātad viņš nav piemērots. Mūsu vecumā mīlestība ir laba lieta, bet bez finanšu bāzes tā ātri pārvēršas par sadzīvi un vilšanos.
Rēķins, atvadīšanās un pēcgarša no tikšanās
Kad oficiants atnesa rēķinu, Alīna pat nepastiepās pēc somas. Vienkārši paskatījās uz mani un pasmaidīja. Es samaksāju — simtu divdesmit eiro par vakariņām, kas ilga pusotru stundu. Viņa pateicās, teica, ka bijis patīkami, un atvadoties piebilda:
— Ja nu kas, es neesmu pret tikties vēlreiz. Bet uzreiz teikšu godīgi: man ir svarīgi saprast, ka vīrietis ir gatavs ieguldīt.
Es pamāju, atvadījos un izgāju uz ielas ar sajūtu, ka nupat esmu nokārtojis eksāmenu, uz kuru pat nedomāju iet. Alīna pazuda taksometrā, bet es stāvēju uz ietves un domāju: vai tiešām tādu sieviešu ir daudz? Un galvenais — no kurienes viņām ir pārliecība, ka vīrieši stāsies rindā, lai iegūtu tiesības nodrošināt svešu komfortu?
Ko es sapratu pēc šī vakara
Alīna nav slikta un nav laba. Viņa vienkārši dzīvo koordinātu sistēmā, kur vīrietis ir finanšu stabilitātes avots, bet sieviete — skaists papildinājums viņa panākumiem. Kādam tas ir normāli. Varbūt ir vīrieši, kuriem patīk šāds modelis. Bet es noteikti neesmu viens no tiem. Man nevajag sievieti, kura manī redz maciņu. Man vajag partneri, kurš ir gatavs būvēt dzīvi kopā, nevis sēdēt uz gatava. Un, ja tamdēļ būs jāatsakās no austerēm un pudeles par sešdesmit eiro — es izvēlēšos vienkāršību.
Tāpēc, ka īsts komforts — tas nav par naudu. Tas ir par to, cik viegli tev ir ar cilvēku. Bet ar Alīnu man bija smagi. It kā es būtu nevis randiņā, bet darba intervijā, kur mani vērtē pēc maciņa biezuma. Vīrieši, vai jūs tiešām esat gatavi tērēt 2500 eiro mēnesī sievietei, kura to uzskata par “bāzi”? Vai arī tas jau ir par daudz? Meitenes, atzīstieties godīgi — ja vīrietis pelna 1500 eiro, bet mīl jūs, vai jūs atteiktu viņam tikai algas cipara dēļ?
