— Un ko tad es domāju? — Valentīna runāja mierīgi, skatījās tieši. — Ka tu pēc četrdesmit diviem gadiem parādījies nevis apciemot draudzeni, bet lai man dzīvokli atņemtu?
Rita nolaidās uz krēsla. Maisiņi joprojām stāvēja uz galda — piens, krējums. Pankūkas kā kopmītnēs.
— Tu nesaproti! Man dēls bez darba, mazbērnu nav, pensija maza! Bet tev — trīs istabu dzīvoklis centrā, un dzīvo viena!
— Un tad? Tas tev dod kādas tiesības?
— Vai tad taviem bērniem viņš vajadzīgs? Kad viņi pēdējo reizi bija pie tevis? Dzimšanas dienā atbrauca?
Valentīna klusēja. Dzimšanas dienā nebija atbraukuši — atsūtīja naudu kartē un video apsveikumu no mazbērniem.
— Redzi! Bet es rūpētos, palīdzētu! Tas taču godīgi — uztura līgums!
— Godīgi? — Valentīna izvilka no galda atvilktnes kladi un atvēra. — Tā ir tava piezīmju grāmatiņa? Aizmirsi vakar.
Kladē ar rūpīgu rokrakstu bija rakstīts:
«Valentīna P. — trīs istabu dzīvoklis, rajons labs, aptuvenā vērtība. Viena, bērni tālu. Pensija skolotājas — neliela. Veselība pagaidām laba. Plāns: 1) Iegūt uzticību 2) Sagatavot domu par uztura līgumu 3) Aizvest pie sava notāra 4) Noformēt ar minimāliem maksājumiem.»
Rita pēkšņi pieleca, paņēma kladi.
— Tu rakājies manās mantās!
— Tu to atstāji uz galda. Atvērtu.
— Vienalga, tev nebija tiesību!
— Nebija tiesību? — Valentīna piecēlās. — Tieši tev nebija tiesību! Atbraukt, izlikties par draudzeni, ielīst uzticībā!
— Kāda es tev draudzene! — izsaucās Rita. — Tu jau kopmītnēs degunu uz augšu turēji, teicamniece biji! Ar mani vienā galā sēdēt negribēji!
— Tāpēc, ka tu “aizņēmies” visu ko vien varēji! Lienei nočiepi jaku, man no skapja apavus!
— Nebija pierādīts!
— Man pierādījumi nebija vajadzīgi. Es redzēju.
Rita sagrāba somu, iemeta tajā kladi.
— Sēdi te ar savu trīs istabu dzīvokli! Aiziesi viena, bērni atbrauks tikai uz atvadām — kvadrātmetrus dalīt!
— Varbūt tā arī būs. Bet labāk viena, nekā ar tādiem kā tu.
Lasi vēl: Viņas vīrs devās makšķerēt, bet Jana devās apciemot draudzeni, tikai tur viņu gaidīja “pārsteigums”
Rita rāvieni atvēra durvis, pagriezās uz sliekšņa.
— Tu pazaudēji iespēju! Es vismaz reizēm ciemotos, parunātos! Bet tagad — ar televizoru runāsies!
— Ej prom, Rita.
Valentīna piegāja pie loga — lejā Rita vilka somu uz pieturu. Mugura taisna. Valentīna atgriezās virtuvē. Piens un krējums joprojām stāvēja maisiņos. Ielika ledusskapī — produkti taču nav vainīgi. Telefonā iedžinkstējās zvans — meita. Video zvans.
— Mamm, sveika! Kā tu tur?
— Labi, mīļā. Kā bērni?
— Aug! Madlēna sāka mūzikas skolu, mācās vijoli. Sebastians aizrāvies ar futbolu.
Parunājās kādas piecpadsmit minūtes. Meita steidzās — jāiet uz darbu. Valentīna nestāstīja par Ritu. Kāpēc gan satraukt? Vakarā piezvanīja inspektoram — katram gadījumam. Pastāstīja par vecās paziņas vizīti, par dīvainajām sarunām par mantojumu.
— Pareizi izdarījāt, ka piezvanījāt. Tādi gadījumi mums bieži. Iegūst vecu cilvēku uzticību, pēc tam atņem dzīvokļus. Ja vēlreiz parādīsies — uzreiz zvaniet.
Rita vairs neparādījās. Pēc nedēļas Valentīna atrada viņas lapu sociālajos tīklos — tur Rita bija uzrakstījusi ierakstu par cietsirdīgiem cilvēkiem, kas nenovērtē patiesu rūpi. Trīsdesmit “patīk”, līdzjūtīgi komentāri. Pēc mēneša no Vācijas negaidīti uz brīvdienām atlidoja dēls.
— Mamm, kāpēc tu tāda domīga?
Viņa izstāstīja par Ritu. Dēls sarauca pieri.
— Vajadzēja man uzreiz piezvanīt!
— Es pati tiku galā.
— Mamm, varbūt pārcelies pie mums? Mums māja liela, vietas pietiks.
Valentīna pakratīja galvu.
— Nē. Man te labi. Savs mājoklis, savs rajons. Ir īstas draudzenes — kopā ejam uz kori, uz bibliotēku.
— Bet tu taču viena…
— Un tad? Man tikai sešdesmit deviņi, starp citu.
Dēls apskāva viņu.
— Tu man esi malacis. Bet, ja kas — uzreiz zvani, labi? Un es tev uzstādīšu kameru priekšnamā. Katram gadījumam.
— Labi, — piekrita Valentīna.
Kameru uzstādīja. Nopirka jaunu durvju zvanu — ar videoierakstu. Pievienoja arī trauksmes pogu — nospiedīsi, apsardze atbrauks. Rita vairs neparādījās. Bet pēc trim mēnešiem ziņās rādīja — krāpnieku grupa apmānījusi pensionārus, noformējot uztura līgumus. Starp aizturētajiem uz mirkli parādījās pazīstama seja — rudi krāsoti mati. Valentīna izslēdza televizoru.
Virtuvē vāzītē gulēja konfektes — mazmeita bija atsūtījusi paciņu no Īrijas. Labas, dārgas. Valentīna paņēma vienu, atvēra papīrīti. Padomāja: labi, ka toreiz Ritas telefons iedegās. Labi, ka izlasīju. Citādi tagad sēdētu ne savā dzīvoklī, bet nez kur. Daži cilvēki atgriežas no pagātnes nevis aiz ilgas pēc jaunības. Viņi atnāk ar aprēķinu — ko var paņemt, atņemt, izvilināt. Un labi, ja to saproti laikus.
