Mana dvīņumāsa devās uz darba ballīti manā vietā un tur izdarīja kaut ko tādu, ka iespējams mani atlaidīs

Man nekad nav patikušas korporatīvās ballītes. Man darbs ir atsevišķs un jautrība ir atsevišķi. Un, ja es vēlos sēdēt restorānā, iedzert, dziedāt karaoke un tā tālāk, tad es to darīšu kopā ar draugiem, bet noteikti ne ar saviem darba kolēģiem.

Vienkārši uzņēmumam, kurā strādāju, ir diezgan stingra politika attiecībā uz komandas garu. Šādu notikumu palaišana ir līdzvērtīga nodevībai. Un tā kā karjera man nav tukša frāze, man bija jāiet uz visiem korporatīvajiem pasākumiem un jāizliekas, ka tas viss mani interesē.

Un šogad pie manis uz veselu mēnesi ciemos ieradās mana dvīņumāsa Liene. Tas ir gadījums, kad esam pilnīgi identiski pēc izskata, un pilnīgi atšķirīgi pēc rakstura un dzīves mērķiem. Man ir viss tradicionālais: māja, vīrs, divi bērni, darbs. Un Liene, būdama četrdesmit divus gadus veca, joprojām atrod dažus bagātus pielūdzējus, uz kuru rēķina viņa dzīvo un ceļo. Es viņai par to nevainoju, katram savs, kā saka.
Tātad, mēs devāmies kopā, lai izvēlētos man jaunu kleitu.

– Ja jūs zinātu, cik ļoti es negribu tur iet! — Es laikam jau simto reizi sūdzējos māsai. Viņa domīgi paskatījās uz mani, un tad es ieraudzīju viņas acīs pazīstamu gaismu, kas liecināja, ka viņa ir izdomājusi kaut kādu jaunu piedzīvojumu.

– Vai gribi, lai es tavā vietā eju? — Liene pēkšņi ierosināja. – Ko? – es biju pārsteigta. – Kā tu to vispār iedomājies? Viņa paraustīja plecus.

“Ļoti vienkārši,” atbildēja māsa. – Tu pati teici, ka tur būs daudz cilvēku. Tas ir, tie, kas tevi nepazīst pēc izskata. Es vienkārši staigāšu apkārt, visiem uzsmaidīšu un ne ar vienu īsti nerunāšu. Un arī korporatīvajās ballītēs vienmēr skan skaļa mūzika, tā ir ļoti trokšņaina, tāpēc neviens noteikti neko neuzminēs.

Lasi vēl: Kamēr sieva gulēja, es atbloķēju viņas telefonu un izlasīju sarakstes – man nepatika to ko tur ieraudzīju

“Hmm,” es nodomāju. – Nu, tu un es izskatāmies līdzīgi. Bet tomēr tu esi aktīvāka, dzīvespriecīgāka utt.

“Ak, visi domās, ka tu vienkārši esi piedzērusies,” māsa pamāja ar roku.  – Nevajag piedzerties! – Es viņu nekavējoties pārtraucu.

“Es nedarīšu,” māsa atbildēja. – Neuztraucies. Un, lai gan ideja bija šaubīga, saprāts lika man piekrist. Es izvēlējos komfortu.  Nākamajā dienā pēc korporatīvās ballītes pajautāju māsai, kā viss gāja.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Leave a Comment