Savā 60. dzimšanas dienā es nolēmu sarīkot svinības, kuras atcerēšos ilgu laiku. Uzaicināju visu ģimeni, un diena sākās brīnišķīgi: smiekli, dejas, socializēšanās, tosti… Mēs visi izbaudījām šo notikumu.
Taču vakars tika sabojāts, un iemesls tam bija mana dēla sieva, kura nolēma izjokot mani, taču neapzinājās, cik aizvainojošs bija viņas joks. Svētki bija sabojāti, un nākamajā dienā es viņus vienkārši izmetu no sava dzīvokļa. Es jums pastāstīšu, ko viņa izdarīja. Viss sākās ar to, ka mana dēla sieva pēkšņi pamanīja, ka pazudis viņas tālrunis. Pārņemta panikas, viņa vērsās pie manis, sakot: “Vai es to nejauši neesmu redzējusi?
Es, protams, piedāvāju palīdzību. Es izvilku savu telefonu un piezvanīju uz viņas numuru. Atbildēja dīvaina skaņa – it kā kāds no mūsu viesiem būtu nolēmis mūs izjokot un ieslēdzis govju saucienu melodiju. Es piegāju virzienā, no kurienes atskanēja skaņa, un atradu telefonu paslēptu zem galda. Es to pacēlu un nejauši ieraudzīju ekrānā uzrakstu “govs” un manu attēlu.
Sākumā es domāju, ka tā ir kļūda, ka tas nevar būt joks par manu jubileju. Bet tad kaut kas manā krūtīs pēkšņi iezibsnīja. Kāpēc es? Kāpēc tieši manā dzimšanas dienā?
Es vienmēr esmu centusies būt laba radiniece visiem. Es centos nodibināt attiecības: dāvanas, atbalsts, padomi, tostarp piedāvāju viņiem mūsu otro dzīvokli, kad viņi pirmo reizi apprecējās. Taču šāda attieksme man bija pilnīgi sveša.
To bija grūti izskaidrot manam dēlam un ģimenei. Es negribēju izskatīties vāja vai aizvainota, bet nolēmu, ka viņam jāzina patiesība. Es parādīju viņam fotogrāfiju viņas telefonā un teicu:
– Dēls, skaties, ko es tikko redzēju…..
Neieklausoties manī, viņš mani pateica:
– Māmiņ, tas ir tikai joks! Bez aizvainojuma.
Viņš ātri izrāva telefonu no manām rokām, un es stāvēju apmulsusi. Visu vakaru centos smaidīt, bet iekšēji jutos tik auksta un ievainota, ka vienā brīdī neizturēju un aizgāju uz tualeti, kur raudāju. Kāpēc es neesmu pelnījusi cieņu? Kāpēc mana jubileja bija iemesls šādam izsmieklam?
Nākamajā dienā es vairs nevarēju klusēt. Izsaucu taksometru un devos pie viņiem. Kad mans dēls mani ieraudzīja bez brīdinājuma, viņš bija pārsteigts:
– “Māmiņ, kas notiek? Kāpēc nav zvana?
Es atbildēju asi:
– Man vajag daudz vietas, daudz vietas. Mans dzīvoklis ir par mazs. Es taču esmu govs. Man vajag daudz lielāku telpu.
Viņš bija neizpratnē:
Lasi vēl: CSDD pārstāvis skaidro, ka šī iemesla dēļ jūsu automašīnai var tikt anulēta tehniskā apskate uz ceļa
– Mamma, kāpēc tu to dari?
– Es tev dodu nedaudz laika, lai sapakotu savas mantas un aizbrauktu no manas mājas. Es negribu tevi vairs redzēt.
Mana balss trīcēja, bet es biju apņēmības pilna. Pēc divām dienām viņi pameta manu māju. Tagad visa ģimene mani nosoda par to, ka es viņus izdzinu, sakot, ka tas bijis pārāk bargi. Bet es joprojām nevaru aizmirst, kā mani apvainoja manā jubilejā.
