Vakar man palika 40 gadi. Apsveikt atnāca dēls ar sievu. Mēs sēdējām pie svētku galda un sarunājāmies, kad pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvīm. Tā kā nevienu citu viesi negaidīju, tas mani pārsteidza, bet tomēr devos atvērt.
Es atvēru durvis un ieraudzīju uz sliekšņa savu bijušo vīru ar ziediem rokās. Mēs nebijām sazinājušies gandrīz 20 gadus. Kad sapratu viņa ierašanās iemeslu, sākumā nezināju, kā reaģēt. Tajā brīdī durvīs parādījās dēls.
Stāstu, kas notika tālāk 👇
Ar Valteru es iepazinos tūlīt pēc skolas, kad man bija tikai septiņpadsmit gadi. Mēs sastapāmies nejauši – es apmaldījos svešā rajonā, un viņš piedāvāja palīdzēt. Tā sākās mūsu stāsts.
Līdz sava pirmā kursa beigām es paliku stāvoklī, un pēc dažiem mēnešiem mums piedzima dēls.
Es gaidīju, cerēju, ka Valters kaut ko piedāvās, bet viņš tikai apjucis klusēja, it kā visa situācija viņu nemaz neattiektos. Un tad man nebija cita varianta – es aizbraucu pie mātes uz laukiem.
Tur mani sagaidīja nevis ar siltām apskāvieniem, bet ar kaut kādu atturīgu klusēšanu. Tajos gados dzemdēt bez laulības ciemā bija uzskatīts par kaut ko nepareizu. Kaimiņi nereti runāja aiz muguras, bet māte tikai nopūtās un izvairījās no tieša skatiena.
Viņi ļāva man dzīvot pie viņiem, bet neiejaucās.
Paskaidrošu, kāpēc elektriskajā kontaktdakšā ir šie izgriezumi
Valters sākumā zvanīja, jautāja, kā iet, bet no viņa nebija nekādas palīdzības. Un pēc tam viņš pavisam pazuda.
Kad dēls paauga, es atgriezos pie mācībām, pabeidzu universitāti un atradu darbu.
Tagad man ir četrdesmit gadi. Mans dēls ir pieaudzis, veiksmīgs vīrietis. Viņš ir precējies, viņam ir brīnišķīga ģimene un maza meitiņa. Es ar smaidu skatos uz viņu un saprotu: man izdevās.
Šajā dzimšanas dienā es uzklāju galdu un aicināju dēlu ar ģimeni. Mēs smējāmies, runājām, dzērām tēju, kad pēkšņi atskanēja zvans pie durvīm. Es viesus negaidīju.
Kad atvēru durvis, šķita, ka laiks uz mirkli apstājās.
Uz sliekšņa stāvēja Valters…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
