Šīs ziņas kļuva regulāras… Es piezvanīju viņam video zvanā, lai pārliecinātu viņu, ka tā ir tikai ilūzija un es tiešām esmu viena, bet arī tad viņš tikai noteica, ka nevēlas neko dzirdēt. Viņš atbildēja: “Diez vai tā ir sakritība…” Arī tad, kad es atgriezos mājās, jo vīrs bija pārliecināts par to, ka es nesaku patiesību. Tas mūsu attiecības sagrāva.
Savstarpējā uzticēšanās, ko mēs bijām veidojuši piecus gadus, sabruka dažu stundu laikā. Viņa izteiktie pārmetumi, kas apvainoja mani lietās, ko neesmu izdarījusi, radīja lielu plaisu starp mums. Atlikušais ceļš mājās man šķita saspringts, mans prāts spēja domāt tikai par to fotogrāfiju un visu, kas sekoja pēc tam. Arī vilšanās sajūta. Kad beidzot es ierados mūsu mājās Jūrmalā, vīra uzvedība bija auksta un atturīga. Un tas lika man saprast – nekas vairs nebūs kā agrāk.
Vairākas nedēļas mēs gandrīz nesarunājāmies, bijām iegrimuši klusās aizdomās un pārmetumos. Katrs mēģinājums visu vērst par labu šķita kā “piespiedu”, katra saruna bija pilna šaubu. Beigās mēs abi bijām spiesti atzīt, ka mūsu attiecības ir cauri. Viena fotogrāfija — viens mirklis, ko es biju paredzējusi kā pārsteigumu, iznīcināja visu, ko mēs abi bijām veidojuši. Un mūsu attiecības, mūsu laulība beidzās nevis ar strīdu, bet ar minējumiem par to, kas varēja būt, bet nebija.
Tagad, raugoties tajā, kas notika pirms 3 gadiem, es esmu satikusi jaunu vīrieti, izveidojusi uzticības pilnas attiecības ar viņu, vēlos teikt – neļaujiet jūsu starpā iezagties aizdomām. Tas var iznīcināt pilnīgi visu, ko esat būvējuši un veidojuši. Attiecības nevar izveidot tad, ja viens vai otrs skatās ar aizdomām. Tā jums nekas nesanāks. Varbūt dzīvosiet ilūzijās, ka sanāks, bet… jebkurš brīdis visu var pārvērst putekļos.
