Būsim godīgi – mums nepatīk ja mums zvana gandrīz katru dienu un māca kā dzīvot, pārmet kāpēc neatbraucām. Bet ja sāk stāstīt jau saviem kaimiņiem, tas bija mans pēdējais piliens
Pirmais zvans pienāca septiņos no rīta. Valda pamodās no uzstājīgā zvanīšanas trokšņa.
— Valdiņ, meitiņ! Kā gulēji? Ko sapņoji?
— Cik tagad ir pulkstenis? — Valda sašaurināja acis, skatoties uz ekrānu.
— Parasts rīta laiks! Jāceļas. Ko tu brokastosi?
— Nezinu. Kaut ko kā parasti.
— Nu tad pamosties. Diena ir sākusies. Es jau sen esmu piecēlusies. Vāru pusdienas. Arī tev vajadzētu normāli ēst. Nevis košļāt sviestmaizes.
Pēc attiecību iziršanas pirms gada Valda bija pieradusi mosties savā tempā. Neviens viņu necēla. Nesteidzināja. Nejautāja par brokastīm.
— Esmu pieaugusi sieviete. Pati tikšu galā ar ēdienu.
— Kāda tad tu esi pieaugusi? Piecdesmit divi gadi. Un dzīvo kā studente. Viena. Bez vīra. Bez bērniem blakus.
— Parunāsim vakarā, labi?
— Labi, meitiņ. Vakarā piezvanīšu.
Valda nolika klausuli un nodomāja: “Dīvaini. Agrāk viņa zvanīja reizi nedēļā, svētdienās.” Bet vakarā māte tiešām piezvanīja. Un nākamajā dienā no rīta. Un vakarā. Un tā katru dienu. Sākumā Valdai tas pat patika. Pēc ilgiem klusuma mēnešiem dzīvoklī radu balss sildīja. Likās — ģimene beidzot kļuvusi tuvāka.
— Valdiņ, kā tev darbā? Klienti ir?
Valda strādāja kancelejas preču veikalā. Pārdeva pildspalvas un burtnīcas. Arī mapes.
— Ir. Parasta diena.
— Un kā kolēģi? Neapceļ? Tu jau man esi tik maiga.
— Viss ir normāli.
— Un priekšnieks? Nepiesienas? Kad dod algu?
— Viss ir labi. Tiešām.
Bet pēc mēneša šīs sarunas sāka nogurdināt. Zvani nāca ne tikai no rīta un vakarā. Arī pa dienu. Dažreiz pusdienu pārtraukumā. Dažreiz tieši darba laikā.
— Valda, ko ēdi pusdienās?
— Pirku salātus blakus esošajā kafejnīcā.
— Kādi salāti? Ar ko? Un pirmais ēdiens? Zupu ēdi?
— Nē. Tikai salātus.
— Kā tikai salātus? Tas nav ēdiens! Jāēd kaut kas silts.
— Esmu pieaugusi. Pati zinu, ko ēst.
— Zini, zini. Tāpēc jau bieži nīkuļo.
Valda gribēja iebilst. Bet māte jau bija pārgājusi uz citu tēmu.
— Ar ko vakar runāji? Draudzenes zvanīja?
— Nē, neviens nezvanīja.
— Pavisam? Nu, gan tev dzīve. Jāaicina cilvēki uz mājām. Jāsazinās. Citādi sēdi kā pūce.
— Man patīk pabūt vienai.
— Tas nav pareizi. Cilvēkam jāsazinās ar cilvēkiem.
Valda nolika klausuli un aizdomājās. Agrāk māte tik aktīvi neinteresējās par viņas ikdienu. Bet tagad izvaicāja burtiski par katru soli.
Pēc diviem mēnešiem zvani kļuva par īstu sodu…
— Hallo.
— Valdiņ! Kur tu esi? Es zvanu jau pusstundu!
— Biju dušā. Tikko iznācu.
— Dušā? Bet kāpēc nepaņēmi telefonu līdzi vannas istabā?
— Kam man telefons vannas istabā?
— Bet ja nu man kaut kas notiek? Un tu neuzzināsi?
— Ja notiks kaut kas nopietns — kaimiņi paziņos.
— Kādi kaimiņi? Viņiem taču nav pienākums. Nē, tā neder. Tev jābūt vienmēr sasniedzamai.
Valda nopūtās. Māte kļuva arvien prasīgāka.
— Un vēl. Gribu zināt, kur tu ej. Vakar zvanīju astoņos. Tu necēli klausuli.
— Es gāju uz veikalu. Pēc maizes. Telefonu atstāju mājās.
— Astoņos vakarā pēc maizes? Dīvains laiks.
— Kas tur dīvains? Veikals strādā līdz deviņiem.
— Vienalga dīvaini. Tumšā blandīties pa ielām.
Valda sajuta kairinājumu. It kā viņa būtu pusaudze zem vecāku kontroles.
— Es neblandos. Es dzīvoju.
— Nu, nu. Dzīvo. Tikai brīdini, kad izej no mājām.
— Brīdināt? Tevi?
— Protams. Citādi es uztraucos. Zvanu. Neatsaucas. Domāju — varbūt kaut kas noticis.
Ceturtajā mēnesī Valda sāka melot
— Sveika.
— Valdiņ! Kur biji? Zvanīju pusdienlaikā. Neatbildēji.
— Biju darbā. Daudz klientu.
Patiesībā viņa bija ieslēgusi klusuma režīmu. Gribēja kaut stundu pabūt klusumā.
— Un ko pārdevi?
— Parastās lietas. Pildspalvas. Zīmuļus.
— Un kādi ir pircēji? Pieklājīgi?
Valda saprata — viņa ir nogurusi atbildēt uz bezgalīgajiem jautājumiem. Katra saruna pārvērtās pratināšanā.
— Un ko vakarā darīji?
— Skatījos televizoru.
— Ko skatījies?
— Seriālu par mīlestību.
Patiesībā Valda lasīja grāmatu. Bet negribējās skaidrot. Valda sāka ievērot — pēc zvaniem viņa vienmēr jūtas vainīga. It kā dara kaut ko nepareizi. Piektajā mēnesī viņa nolēma runāt atklāti.
— Varbūt nav nepieciešams zvanīt katru dienu?
— Kāpēc nav nepieciešams? Es par tevi uztraucos.
— Bet es taču esmu pieaugusi. Pati varu par sevi parūpēties.
— Vari, vari. Esmu redzējusi, kā tu par sevi rūpējies. Dzīvo viena. Kārtīgi neēd.
— Tas viss ir mana izvēle. Un dzīvoju es normāli.
— Normāli… Bet ja kas notiks? Kurš tev palīdzēs?
— Tikšu galā.
— Netiksi galā. Tāpēc es arī zvanu. Sekoju, lai tu normāli dzīvotu.
Vārds “sekoju” iegriezās ausīs.
— Tātad tu mani izseko?
— Rūpējos. Neizsekoju, bet rūpējos.
— Un kāda ir atšķirība?
— Atšķirība ir tajā, ka esmu tava māte un man ir tiesības zināt, kā dzīvo mana meita.
Valda apklusa. Ko teikt bija bezjēdzīgi. Bet iekšēji viss savilkās.
Lasi vēl: Ar vīru Andri kopā nodzīvojām 31 gadu un patiesību uzzināju tikai šajā sirmajā vecumā – pašai kauns
Sestais mēnesis pagāja pastāvīgā spriedzē. Valda baidījās no zvaniem. Telefons zvanīja. Un viņa domāja: “Atkal.”
— Valdiņ, kāpēc ilgi necēli klausuli?
— Man bija aizņemtas rokas.
— Ar ko aizņemtas?
— Mazgāju traukus.
— A ilgi mazgāt? Tur vesels servīze, vai?
— Nu, kas tie par jautājumiem?
— Normāli jautājumi. Interesējos par tavu dzīvi.
Valda sāka izslēgt telefonu uz kādu laiku. Stundu divas klusuma. Pēc tam ieslēdza un redzēja neatbildētos zvanus. Dažreiz desmit gabalus.
Septītajā mēnesī viņa sāka izvairīties
— Esmu darbā. Pārzvanīšu.
— Kad pārzvanīsi?
— Vakarā.
— Cikos vakarā?
— Nezinu precīzi. Pēc darba.
— Un cik ilgi šodien strādā?
— Līdz sešiem.
— Tātad pusseptiņos gaidīšu zvanu.
Valda nolika klausuli un saprata — tagad viņai ir pienākums piezvanīt tieši pusseptiņos. Citādi sekos jauni jautājumi un pretenzijas. Devītajā mēnesī notika kaut kas dīvains…
Valda uz ielas satika kaimiņieni — Gundegas tanti. Viņa bija laba mātes paziņa. Un tante Gundega pateica to, kas pielika punktu Valdas pacietībai
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu ko pateica kaimiņiene un ko izdarīja Valda
