— Valdiņ! Kā tev iet? Tava māte par tevi visu laiku runā.
— Ko runā?
— Nu, viņa uztraucas par tevi. Saka — viena dzīvo. Nezvana. Neapciemo.
— Kā nezvana? Mēs taču katru dienu runājam.
— Katru dienu? — Gundegas tante bija pārsteigta. — Dīvaini. Bet viņa man sūdzas — esi viņu pavisam aizmirsusi.
Valda apjuka.
— Mēs tiešām runājam katru dienu. Viņa man zvana vairākas reizes.
— Varbūt tas izklausīsies neticami. Bet vai tiešām ir iespējams, ka pašu māte tik ilgi spēlē teātri? — Gundegas tante pakratīja galvu. — Lai gan… Zini, Valda, tava māte jūtas ļoti vientuļa. Īpaši pēc tēva aiziešanas. Varbūt viņa vienkārši nezin, kā pateikt — viņai ir neomulīgi vienatnē?
Valda stāvēja kā zibens spēriena ķerta.
— Tātad viņa visiem saka, ka es viņu neapciemoju un nezvanu?
— Jā. Un vēl saka — neesot pateicīga. Ka viņa tevi audzinājusi, audzinājusi. Bet tu dzīvo savu dzīvi.
— Bet es ar viņu runāju katru dienu.
— Tad es nesaprotu, kāpēc viņa tā runā.
Vakarā Valda ilgi sēdēja virtuvē un domāja. Kas notiek? Kāpēc māte vienu saka viņai. Un pavisam ko citu — paziņām?
Pus desmitos iezvanījās telefons….
— Valdiņ, kā tev iet? Ko ēdi vakariņās?
— Es šodien satiku Gundegas tanti.
— Nu, un?
— Viņa teica — tu sūdzies, ka es tev nezvanu.
Klusums.
— Tu dzirdi?
— Dzirdu.
— Tad kāpēc tu tā runā? Mēs taču runājam katru dienu.
— Nu… Gundega mīl tenkas. Varbūt kaut ko sajauca.
— Vai arī tu viņai saki nepatiesību.
— Kādā nepatiesību?
— Par to, ka esmu nevīžīga. Par to, ka neapciemoju un nezvanu.
— Valdiņ, neizdomā. Es neko tādu neteicu.
Bet Valda sadzirdēja balsī neuzticību.
— Saki godīgi. Kāpēc tu man zvani katru dienu?
— Kāpēc? Es taču par tevi uztraucos.
— Uztraucies vai kontrolē?
— Kas tās par muļķībām?
— Nav muļķības. Tu gribi zināt katru manu soli. Kur esmu. Ko ēdu. Ar ko runāju. Tās nav rūpes. Tā ir kontrole.
— Esmu tava māte.
— Un kas? Tas dod tiesības sekot katrai manai elpai?
Un tad viņa sāka…
— Esmu viena, Valdiņ. Pavisam viena. Tēta nav. Tu dzīvo desmit pieturu attālumā, bet es te viena…
Beidzot patiesība.
— Bet tā nedrīkst. Tu liec man justies vainīgai. Liec man atskaitīties kā skolniecei.
— Vienkārši gribu zināt — tev viss ir labi.
— Bet kaimiņiem un paziņām tu saki, ka es tevi atstāju?
— Nesaku es tā…
— Saki. Gundegas tante pati teica.
Māte nopūtās.
— Nu… Varbūt dažreiz pasūdzos. Ka tu reti brauc ciemos.
— Reti? Es braucu pie tevis katru nedēļas nogali.
— Bet dzīvo atsevišķi.
— Esmu pieaugusi sieviete, protams, ka dzīvoju atsevišķi. tas takā tā ir pieņemts.
— Bet man ir vientuļi.
Mātes dubultspēle ilga gadu, līdz kaimiņiene atklāja patiesību. Valda saprata — māte bija sapinusies savā manipulācijā. No vienas puses — zvani katru dienu. No otras — sūdzības par vientulību.
— Varbūt vienosimies. Es pati zvanīšu. Kad gribēšu parunāt. Bet tu pārtrauksi zvanīt katru dienu.
— Bet ja es uztraukšos?
— Uztrauksies — piezvanīsi. Bet ne katru dienu trīs reizes.
— Bet ja nu tu aizmirsīsi piezvanīt?
— Neaizmirsīšu.
— Bet ja nu aizmirsīsi?
— Tev man jāuzticas.
— Es uzticos…
— Nē, tu neuzticies. Citādi tu nekontrolētu katru soli.
Viņa apklusa.
— Labi, — viņa beidzot teica. — Pamēģināsim.
Pirmā nedēļa bija grūta. Valda gaidīja zvanus aiz ieraduma. Bet telefons klusēja.
Otrdien viņa pati piezvanīja.
— Kā iet?
— Labi. Un tev?
— Arī labi.
Saruna ilga tikai desmit minūtes. Bet tās bija mierīgas desmit minūtes. Bez pratināšanas un kontroles. Svētdien Valda atbrauca pie mātes. Viņas dzēra tēju. Runāja par visu pa druskai. Māte nejautāja, ko Valda ēda vakar un kur bija trešdien.
— Zini, — viņa teica, — man tiešām bija neomulīgi. Pēc tēta aiziešanas. Es domāju — ja tev nezvanīšu, tu mani pavisam aizmirsīsi.
— Neaizmirsīšu.
— A vēl man likās — tā es būšu vajadzīga. Ka tu sapratīsi, cik ļoti es par tevi uztraucos.
— Es sapratu. Bet uztraukums un kontrole ir dažādas lietas.
— Jā, esmu jau sapratusi.
Mēnesi vēlāk viņas bija pieradušas pie jaunajiem noteikumiem. Valda zvanīja divas trīs reizes nedēļā. Brauca ciemos katru nedēļas nogali. Māte vairs neprasīja atskaites par katru soli.
— A zini, — viņa reiz teica, — Gundegas tante saka, ka esmu kļuvusi mierīgāka.
— Tiešām?
— Tiešām. Un tu esi kļuvusi priecīgāka. Agrāk vienmēr biji saspringta, kad zvanīji.
— Protams. Es jau baidījos no taviem zvaniem.
— Piedod.
— Viss ir labi.
Valda saprata — dažreiz cilvēki jauc rūpes ar kontroli. Domā — jo vairāk zvana un jautā, jo vairāk mīl. Patiesībā mīlestība ir māka atlaist. Dot brīvību. Uzticēties. Un vēl — būt godīgam. Pret sevi un pret tuvākajiem. Nemelot par vientulību. Neizdomāt iemeslus kontrolei. Māte vienkārši bija vientuļa — tā bija taisnība. Bet zvani katru dienu problēmu neatrisināja. Tikai radīja tuvības ilūziju.
Īsta tuvība parādījās tad, kad viņas pārtrauca spēlēt spēles. Kad sāka godīgi runāt par savāmproblēmām un vajadzībām. Telefons klusēja uz galda. Un tas bija labs klusums. Nevis tukšums, bet brīvība. Rīt viņa piezvanīs. Kad gribēs. Kad būs gatava runāt no sirds. Nevis atbildēt uz pratināšanu. Un māte gaidīs šo zvanu. Neprasot. Nekontrolējot. Vienkārši gaidīs un uzticēsies. Jo patiesas attiecības veidojas uz uzticības. Nevis uz trauksmes pazaudēt vienam otru.
Dažreiz vistuvākie cilvēki mūs spiež ar savām “rūpēm”. Un ir vajadzīga liela drosme, lai teiktu: “Apstājies. Es tevi mīlu, bet tā nevar.” Bet tikai tā var saglabāt patiesu tuvību.
A vai jums ir bijušas līdzīgas situācijas ar radiniekiem? Kā tikāt galā?
