Kā jums šķiet, kā var justies, kad tava māsa precas ar tavu bijušo – lūk, man gadījās šāda situācija, un es pat nezināju, kā reaģēt
Viesi apkārt aizkustinājumā smaidīja, vecāki no laimes, skatoties uz “skaisto pāri” līksmoja. Visi domāja, ka viņiem ir liela mīlestība, bet man bija jocīgi uz to skatīties, jo es zināju patiesību. Māris bija mans puisis trīs gadus, mēs neaizgājām katrs savu ceļu tāpēc, ka “nesaderēja raksturi”, bet gan tāpēc, ka viņš mēnesi pēc mēneša mīdīja manu pašcieņu, bet es to uztvēru kā ģēnija sarežģīto raksturu.
Dace zināja visu, viņa redzēja manas izjūtas, zināja, kāpēc es sāku tā justies, zināja kas notika pēc tam. Bet pēc visa notikušā pagāja tikai divi mēneši, un Dace atveda viņu uz mūsu vecāku mājām. — Elīna, tev jāsaprot, — viņa man toreiz teica, slēpjot acis. — Jums vienkārši neizdevās, tu pārāk spiedi uz viņu. Bet es… es viņu jūtu.
Vecāki nostājās viņas pusē: “Nu ko tu, meitiņ, neesi jau nu tāda, ja viņi viens otru mīl, vai tad drīkst stāties ceļā? Māris ir izskatīgs, perspektīvs vīrietis. Nu, ja nav tavs, tātad nav tavs.” Es nesāku rīkot drāmas, bet vienkārši pagāju malā. Vēroju, kā mana māsa, kas man vienmēr bija tuvākais cilvēks, pārvērtās par manu sāncensi.
Uz kāzām es aizgāju — tas bija mans nepakļaušanās akts. Izskatījos nevainojami, nekādu sēru drēbju. Kad pienāca kārta dāvanām, es izgāju priekšā. Rokās man bija smaga kaste.
— Es novēlu jums laimi, — es teicu, skatoties Mārim tieši acīs. — Un dāvinu jums šo albumu, bet man ir viens nosacījums. Jūs to atvērsiet tieši pēc gada, savā pirmajā gadadienā, ne agrāk. Apsoliet man to šeit, visu priekšā.
Dace, svētku apreibināta, iesmējās un pamāja: — Protams, Elīn. Intriga? Es dievinu pārsteigumus. Māris saspringa, es redzēju, kā viņam noraustījās kreisā acs, bet viņš klusēja. Atteikt viesu priekšā viņš nevarēja.
Klusuma gads
Mēs šo gadu praktiski nesazinājāmies, par to, kas notiek viņu ģimenē, zināju tikai no retajiem mammas stāstiem. Sākumā viss bija “ideāli”. Māris saņēma paaugstinājumu, viņi veica remontu. Dace sociālajos tīklos lika milzīgu pušķu fotogrāfijas un parakstīja tās: “Mans karalis”. Kaut kur ap sesto mēnesi mammas stāstu tonis mainījās. — Dacīte kaut kā citādi izskatās, — mamma nopūtās telefonā. — Un nervoza kļuvusi, Māris daudz strādā, nogurst, bet viņa, acīmredzot, neprot radīt mājīgumu tā kā tu.
Es klusēju un zināju šo scenāriju. Narcisa “medusmēneša” stadija beidzas tieši tad, kāds kļūst pilnīgi atkarīgs. Tālāk sākas “atvērtība un tālākās spēlītes”. Es dzīvoju savu dzīvi, strādāju, atjaunoju robežas, mācījos no jauna būt pati, neatskatoties uz citu apstiprinājumu. Negaidīju atmaksu, bet vienkārši zināju prāta likumus. Ja cilvēks nestrādā ar sevi, viņš nemainās.
Līdz ar pirmajiem aukstumiem es ieliku kabatā vilnu un dzīvoju bez raizēm – efekts ir acumirklīgs
Vīra mamma Nanija mums prasīja naudu par to, ka dzīvojam pie viņas – mēs atradām ko atbildēt
Gadadiena
Viņu gadadienas dienā man piezvanīja Dace, bija jau pāri pusnakti. — Tu zināji? — viņas balss aizlūza aizsmakumā. Viņa acīmredzami bija domājusi ne vienu stundu vien.
— Ko tieši?
— To, kas ir albumā, zināji, ka tā būs?
Es vienkārši pajautāju: — Jūs to atvērāt?
Tajā vakarā, pirms gada, es albumā neieliku nevienu fotogrāfiju. Tas nebija fotoalbums klasiskā izpratnē. Katrā lapā es biju izvietojusi ekrānuzņēmumus, izdrukas un savus vecos dienasgrāmatas ierakstus. Tā bija manu attiecību hronoloģija ar Māri, aprakstīta pa mēnešiem.
1. lapa (1.–3. mēnesis): “Viņš apber ar dāvanām, tu jūties kā princese. Saka, ka neviens pirms viņa tevi nav sapratis. Tu tici, ka tā ir mūža mīlestība.” Zem tā — manu dāvanu foto no viņa pirms trīs gadiem. Tās pašas smaržas, tas pats rotaslietu zīmols, ko viņš dāvināja Dacei.
5. lapa (6. mēnesis): “Pirmais uzliesmojums, iemesls maznozīmīgs — tu aizkavējies darbā vai neatbildēji uz zvanu uzreiz. Viņš uzreiz pēkšņi apklust, tu atvainojies, lai gan neesi vainīga.” Pievienota manas sarakstes kopija ar viņu, kur es lūdzos man piedot par to, ka man izlādējās telefons.
10. lapa (9. mēnesis): “Izolācija. Tavas draudzenes ir garām, tava ģimene bāžas tur, kur nevajag. Viņš sāk kontrolēt tavus izdevumus, bet tu pārstāj krāsoties, jo pēc viņa domām “tev tas nepiestāv un nauda jātaupa”.”
15. lapa (kopdzīves gads): “Jūties kā nekas, viņš salīdzina tevi ar bijušajām. Saka, ka dzīvo ar tevi žēlastības dēļ. Atrodi saraksti ar citām sievietēm, bet viņš pārliecina tevi, ka tev tikai izlicies.”
Pēdējā lapā es biju atstājusi tukšu aploksni ar uzrakstu: “Ja šajā brīdī tu lasi šo un atpazīsti savu dzīvi, atver aploksni.”
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu kā viss beidzās
