— Vai tiešām atgriezās? — mamma satraucās, piespiežot rokas pie vaigiem. — Pārdomāja?
Es gāju vērt vaļā, gaidot ieraudzīt Madaru, bet uz sliekšņa stāvēja pavisam cits cilvēks.
Un tas, ko viņš pateica, apgrieza visu kājām gaisā vēlreiz, uz visiem laikiem mainot mūsu dzīvi…
Uz sliekšņa, kratot sniegu no dārga kašmira mēteļa apkakles, stāvēja vīrietis ap piecdesmit. Brilles tievā rāmī, ādas portfelis, pārliecināts skatiens. Tas nebija taksists un ne Valters. Es viņu pazinu — tas bija Valtera ģimenes notārs, Leonīds. Es viņu biju redzējusi pāris reizes māsas sociālo tīklu fotogrāfijās, tajās pašās, kur viņa lielījās ar smalkām pieņemšanām un darījumiem.
— Ieva? — viņš pieklājīgi pajautāja, nedaudz paklanoties. Viņa balss bija mīksta, glāsmaina.
— Jā… — es apjukusi atbildēju, ietinusies šallē. — Bet kas noticis? Vai ar Madaru kaut kas?
— Ar Madaru viss ir kārtībā, viņa dodas uz lidostu, es sazvanījos ar šoferi. Vai drīkstu ieiet? Saruna attiecas uz jūsu vecākiem un, patiesību sakot, to, kas šeit tikko notika. Tas ir konfidenciāli un ļoti svarīgi.
Es viņu ievedu istabā. Vecāki, ieraugot viesi, pārsteigti saskatījās, bet tēvs pamāja, aicinot sēsties.
— Labvakar, Viktora kungs, Annas kundze, — viņš izņēma no portfeļa mapi un nolika to uz galda, pabīdot nost tasītes. — Atvainojos par nākšanu tik vēlā stundā. Lieta tāda, ka jūsu tēvs lūdza mani sagatavot dokumentus laicīgi un kontrolēt dāvināšanas procesu. Bet ir viena svarīga nianse, par kuru Madara nezina. Un, spriežot pēc visa, uzzināt negribēja, jo nenoklausījās testamenta un dāvinājuma nosacījumus līdz galam.
Tēvs viltīgi piemiedza aci, viņa acu kaktos sakrājās draiskas krunciņas, bet viņš klusēja. Mamma arī izskatījās noslēpumaini mierīga, it kā zinātu kādu noslēpumu.
— Par ko jūs runājat? — es nesapratu, vadot skatienu no tēva uz notāru.
— Redzi, Ieva, — tēvs sāka, atspiežoties krēslā. — Es taču ne vienmēr biju tikai pensionārs. Tu atceries tēvoci Ansi? Manu draugu no ministrijas?
Es pamāju. Anša tēvocis aigāja pirms pieciem gadiem. Viņš bija vientuļš, dīvains sirmgalvis, kurš mūžīgi krāmējās ar kaut kādiem rasējumiem un bieži nāca pie mums spēlēt šahu.
— Tēvocis nebija tikai draugs. Viņš bija ģeniāls inženieris, — tēvs turpināja, un viņa balss pildījās ar lepnumu. — Viņš izstrādāja unikālas sistēmas hidroelektrostacijām. Un viņam bija vairāki patenti. Ļoti nopietni, starptautiski patenti enerģētikas jomā. Viņam nebija ģimenes, un pirms viņš nodeva tiesības uz tiem man. Teica: “Draugs, tev ir bērni, tev vajadzēs vairāk. Kādreiz tas noderēs.” Es toreiz tam nepievērsu uzmanību, papīri gulēja tajā pašā atvilktnē, kopā ar manām pastmarkām, kā piemiņa par draugu.
— Un kas tad? — es joprojām nesapratu saistību.
— A tas, — iejaucās vīrietis, tīrot brilles ar lakatiņu, — ka pirms pusgada par šiem patentiem ieinteresējās liela korporācija. Runa ir par jaunas turbīnu tehnoloģijas ieviešanu rūpnieciskos mērogos. Līguma summa par tiesību iegādi… teiksim tā, visai iespaidīga.
Viņš nosauca ciparu, no kura man sagriezās galva. Tie bija simtiem tūkstošu. Pat miljoniem. Summa, par kuru varēja nopirkt nevis vienu villu Spānijā, bet veselu ciematu.
— Šie patenti, — Leonīds turpināja, uzsverot katru vārdu, — juridiski bija piesaistīti pastmarku kolekcijai kā vienotam objektam “Kolekcija Nr. 1”. Jūsu tēvs, būdams vecā kaluma cilvēks un vēloties jūs pārbaudīt, paslēpa dokumentus par īpašuma tiesībām tieši vecajos albūmos, noformējot visu kā vienu veselumu.
Madara paņēma pastmarkas
— Tātad… Madara tagad ir miljonāre? — es klusi pajautāju, jūtot rūgtumu. — Viņa dabūja to, ko gribēja? Nauda pie naudas?
— Ne gluži, — tēvs pasmīnēja. — Tajā dāvinājumā, kuru Madara sagrāba un pat nepapūlējās izlasīt, ir punkts, kas nodrukāts pašā apakšā, sīkā drukā. Es pie tā uzstāju.
Leonīds atvēra dokumenta kopiju un ar izteiksmi nolasīja:
— “…Dāvinājums pāriet Apdāvināmā īpašumā tikai ar nosacījumu, ka Apdāvināmais personīgi, ar cieņu pret priekšteču piemiņu, veiks pilnu pastmarku kolekcijas aprakstu, salīdzinās katru eksemplāru ar katalogu un iesniegs Dāvinātājam ar roku rakstītu atskaiti trīs dienu laikā no pieņemšanas-nodošanas akta parakstīšanas brīža. Gadījumā, ja notiek atteikšanās no dāvinājuma, mutiska vai rakstiska necieņas izrādīšana pret dāvinājuma priekšmetu vai apraksta nosacījumu neizpilde, īpašuma tiesības uz visu kolekciju un ieguldījumiem tiek anulētas un automātiski pāriet otram pirmās kārtas mantiniekam — Ievai Sinkevičai.”
— Madara nekad nesēdēs un nepārrakstīs pastmarkas, — es pārliecināti teicu. — Viņai ir manikīrs. Viņa uzskata to par putekļainu krāmu.
— Vē vairāk, — piebilda Leonīds, un viņa balsī skanēja nosodījums, — viņa ne tikai atteicās. Viņa tās izmeta. Taksists, kurš viņu veda uz lidostu, ir mans labs paziņa. Viņš man piezvanīja pirms desmit minūtēm. Madara izkāpa pie tirdzniecības centra nopirkt ūdeni, iesvieda mapi aizmugurējā sēdeklī un teica šoferim: “Izmet šos mēslus tuvākajā miskastē, es negribu stiept krāmus uz Dubaiju.” Šoferis, kārtīgs cilvēks, ieraudzīja manu numuru uz mapes un piezvanīja. Mape tagad ir pie viņa.
Istabā iestājās zvanošs klusums. Dzirdams bija tikai tas, kā vējš sitas stiklā.
— Tātad viņa atteicās? Galīgi? — mamma jautāja, un viņas balsī bija dzirdams atvieglojums.
— Faktiski un juridiski — jā. Viņa publiski paziņoja par atteikšanos no “mēsliem” un deva rīkojumu par utilizāciju. Tiesību iegūšanas nosacījumi ir rupji pārkāpti.
Tēvs paskatījās uz mani ar ilgu, vērīgu skatienu.
Lasi vēl: “Beidz šo savu uzņēmējdarbību” – mans vīrs Artis mainījās, kad uzzināja par manām aktivitātēm
— Ieva, māja ir tava. Bet tev vajag līdzekļus, lai to uzturētu. Lai uztaisītu remontu, nomainītu jumtu, ievilktu normālu apkuri. Lai beidzot sāktu baudīt dzīvi. Tēvoča pastmarkas un patenti tagad ir tavi. Pēc likuma un pēc sirdsapziņas.
Es skatījos uz vecākiem un nevarēju noticēt. Viņi sarīkoja šo neticamo izrādi nevis tāpēc, lai parādītu Madarai. Nē, viņi deva viņai iespēju. Ja viņa būtu pieņēmusi šo pieticīgo dāvanu ar pateicību, ja viņa būtu vienkārši saglabājusi piemiņu par tēvu, viņa kļūtu bagāta. Viņai vajadzēja tikai izrādīt pilienu cilvēcības, pilienu cieņas pret savas ģimenes vēsturi. Bet viņas augstprātība un alkatība izspēlēja ar viņu ļaunu joku. Viņa pati sevi atstāja bez nekā.
— Vai Madara uzzinās? — es pajautāju trīcošā balsī.
— Kādreiz — noteikti, — tēvs atbildēja. — Kad ieraudzīs ziņās, ka viņas māsa ir atvērusi, teiksim, labdarības fondu, veikusi remontu pilsētas bibliotēkā.
— Vai vienkārši nopirkusi sev jaunu kažoku, — mamma pasmaidīja, slaukot acis ar lakatiņa stūri. — Siltu, skaistu un vieglu. Ne sliktāku kā māsai. Bet varbūt arī labāku.
Es piegāju pie tumšā loga. Ārā sniga mīksts, pūkains sniegs, apsedzot zemes balto segu, slēpjot dubļus un ledu. Kaut kur tur, debesīs, ērtā biznesa klases krēslā lidoja Madara, malkojot šampanieti un būdama pilnīgi pārliecināta par savu pārākumu. Viņa smējās par manu dūnu jaku, par mūsu veco māju, par tēva “muļķīgajām” pastmarkām. Viņa domāja, ka ir vinnējusi dzīvi. Bet tēva mājas durvis, durvis uz īstu, nodrošinātu un laimīgu nākotni, neatvēra viņai.
— Leonīd, — es pagriezos pret notāru, jūtot sevī jaunu, nepazīstamu spēku. — Vai jūs tēju dzersiet? Ar aveņu ievārījumu. Īstu, mājas.
— Ar lielāko prieku, Ieva. Ar milzīgu prieku. Sen biju sapņojis par īstu tēju.
Šajā Jaunajā gadā zem mūsu vecās, nedaudz nobirušās egles nebija spilgtu kastu ar lentēm. Bet tur bija pats galvenais — taisnīguma uzvara un dzimtās mājas siltums, kas tagad tiešām kļuva par manu cietoksni. Un es skaidri zināju: pirmo naudu es tērēšu nevis kažokam, bet mammai un tētim. Bet Madara… viņa lai paliek ar savām dārgajām mantām un aukstajiem dimantiem.
Katram — pēc viņa ticības. Un katram — pēc nopelniem.
