Māte pārdeva auto, kuru es saņēmu mantojumā no vectēva. Pagāja desmit gadi, līdz es to nopirku atpakaļ un atradu tajā vecu aploksni…
Sešpadsmit gados es zaudēju vectēvu, kurš mīlēja automašīnas un man atstāja Chevy Bel Air. Mana māte un māsas uzskatīja, ka tas nav taisnīgi, un pārdeva manu mašīnu tikai par 7000, lai naudu sadalītu vienlīdzīgi.
Devu sev solījumu — reiz es atgūšu savu Chevy, kas ir vienīgais vectēva piemiņas simbols. Kad man palika 27 gadi, beidzot atradu auto īpašnieku un iegādājos to par 80 tūkstošiem.
Pēc tam, kad atguvu mašīnu, laimīgs sēdēju tajā un nejauši atradu vecu aploksni. No vectēva… Es to atvēru, un tur bija…
Turpinājums zemāk ⬇️
Kad man bija 17 gadi, es zaudēju vectēvu, un šis notikums būtiski ietekmēja manu dzīvi.
Viņš aizgāja mierīgi 82 gadu vecumā, saglabājot aktivitāti līdz pēdējiem dzīves mirkļiem. Viņa dzīve bija piepildīta ar aizrautību pret klasiskajiem automobiļiem, it īpaši pret viņa iemīļoto Chevy Bel Air.
Katru nedēļas nogali es pavadīju kopā ar vectēvu garāžā, kopā tīrot un uzlabojot auto. Kamēr māsas spēlējās ar radiniekiem, es biju blakus vectēvam.
Šie brīži bija mana iedvesmas avots. Vectēvs bija tas, kas mani virzīja uz sapni kļūt par inženieri.
— Vectēvs tev atstāja Chevy, — nākamajā dienā teica mamma, — bet es nolēmu pārdot mašīnu un sadalīt naudu starp visiem.
Paliku stāvoklī no 60 gadus veca vīrieša, bet viņa dēli netic, ka bērns ir no viņa — ko man darīt
Es centos viņu pārliecināt mainīt lēmumu, bet viņa palika stingra. Pārdodot mašīnu par 7 000 eiro, tas man radīja lielu diskomfortu.
Es sev solīju: kādu dienu atgūšu savu Chevy. Tas kļuva par manu mērķi.
