Māte pārdeva auto, kuru es saņēmu mantojumā no vectēva. Pagāja desmit gadi, līdz es to nopirku atpakaļ un atradu tajā vecu aploksni…
Sešpadsmit gados es zaudēju vectēvu, kurš mīlēja automašīnas un man atstāja Chevy Bel Air. Mana māte un māsas uzskatīja, ka tas nav taisnīgi, un pārdeva manu mašīnu tikai par 7000, lai naudu sadalītu vienlīdzīgi.
Devu sev solījumu — reiz es atgūšu savu Chevy, kas ir vienīgais vectēva piemiņas simbols. Kad man palika 27 gadi, beidzot atradu auto īpašnieku un iegādājos to par 80 tūkstošiem.
Pēc tam, kad atguvu mašīnu, laimīgs sēdēju tajā un nejauši atradu vecu aploksni. No vectēva… Es to atvēru, un tur bija…
Turpinājums zemāk ⬇️
Kad man bija 17 gadi, es zaudēju vectēvu, un šis notikums būtiski ietekmēja manu dzīvi.
Viņš aizgāja mierīgi 82 gadu vecumā, saglabājot aktivitāti līdz pēdējiem dzīves mirkļiem. Viņa dzīve bija piepildīta ar aizrautību pret klasiskajiem automobiļiem, it īpaši pret viņa iemīļoto Chevy Bel Air.
Katru nedēļas nogali es pavadīju kopā ar vectēvu garāžā, kopā tīrot un uzlabojot auto. Kamēr māsas spēlējās ar radiniekiem, es biju blakus vectēvam.
Šie brīži bija mana iedvesmas avots. Vectēvs bija tas, kas mani virzīja uz sapni kļūt par inženieri.
— Vectēvs tev atstāja Chevy, — nākamajā dienā teica mamma, — bet es nolēmu pārdot mašīnu un sadalīt naudu starp visiem.
Es centos viņu pārliecināt mainīt lēmumu, bet viņa palika stingra. Pārdodot mašīnu par 7 000 eiro, tas man radīja lielu diskomfortu.
Es sev solīju: kādu dienu atgūšu savu Chevy. Tas kļuva par manu mērķi. Gadi pagāja, un līdz 27 gadu vecumam es atradu jaunu automašīnas īpašnieku.
Kad pirmo reizi atkal sastapos ar Chevy, šķita, ka esmu atgriezies pagātnē. Laka spīdēja tikpat spoži kā bērnībā, un visas detaļas bija perfekti saglabājušās. Īpašnieks ar prieku pārdeva mašīnu par 80 000 euro.
Bet pārsteigumu sērija vēl nebija noslēgusies. Atgriezies mājās, es nejauši ieraudzīju konvertu cimdu nodalījumā. Tā novecojušās malas liecināja par ilgstošu atrašanos tur. Iekšā bija vēstule no mana vectēva:
„Mīļais mazbērn,
Šī mašīna vienmēr tev atgādinās par mani. Es to atstāju tev, jo zināju, cik ļoti tu to mīli. Laiks, ko pavadīju kopā ar tevi, bija mans laimīgākais. Tu man biji kā dēls, kāda man nekad nav bijis. Rūpējies par Chevy tāpat, kā es rūpējos par tevi.
Ar mīlestību, Vectēvs.”
Es knapi varēju valdīt emocijas. Taču tas vēl nebija viss. Konvertā bija paslēpts liels dārgakmens. Vēstules aizmugurē bija uzraksts: „Es zināju, ka tu atradīsi manas ‘konfektes’.”Tas bija vectēva rokraksts — pārsteigums ar dziļu jēgu.
Tajā dienā es braucu mājās ar Chevy, jūtot, ka esmu atguvis vairāk nekā tikai automašīnu. Es atguvu daļu no savas bērnības, vectēva atbalstu un piepildīju solījumu. Šī automašīna kļuva ne tikai par mūsu atmiņu simbolu, bet arī par atgādinājumu, ka īsta saikne un mīlestība paliek mūžīga.
