Ilustratīvs attēls. Bildē redzamā sieviete nav šī stāsta autore
Manai meitai ir 2,5 gadi. Pēdējā laikā arvien vairāk nožēloju savu lēmumu dzemdēt viņu.
Es satiku precētu cilvēku, kuram laulībā nebija bērnu. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka problēma ir viņa vaina. Viņš izteica, cik ļoti vēlas savus bērnus, un teica, ka pametīs sievu, ja es paliktu stāvoklī. Brīnumainā kārtā es paliku stāvoklī, bet viņš tomēr mani pameta.
Es vienmēr biju gribējusi bērnu, tāpēc, kad piedzima meitene, es viņu paturēju. Tomēr es drīz sapratu, ka nemīlu viņu, neskatoties uz to, ka veicu visus mātes uzdevumus, piemēram, baroju bērnu ar krūti, mazgāju vannā, mainu autiņbiksītes un mazgāju. Neskatoties uz to visu, man pietrūka tik daudzās aprakstītās mātes mīlestības.
Mamma mani mudināja būt pacietīgai, sakot, ka ar laiku viss uzlabosies. Tomēr man šķiet, ka situācija pasliktinās.
Sākumā meitai bija problēmas iet uz podiņa, jo viņa nemaz negribēja iet. Pēc kāda laika viņa varēja sēdēt uz podiņa 10 minūtes, tad piecelties un pielikt bikses pēc 3 sekundēm.
Tas mani izveda no pacietības. Es viņu pēru, domājot, ka tas palīdzēs, bet tagad problēma ir tāda, ka viņa vienkārši nevēlas runāt.
Viņa var radīt skaņas un pateikt dažus vārdus, bet viņa nevēlas tos atkārtot. Turklāt viņa nespēj atpazīt krāsas vai izskaidrot, ko vēlas. Viņa arī nesaprot tādus vienkāršus jēdzienus kā nezīmēšana uz sienām, par ko man bieži nākas viņu lamāt. Es nevaru samierināties ar domu, ka mans bērns ir vienkārši neinteliģents! Viņa bieži kļūst pārāk emocionāla pat vismazāko iemeslu dēļ.
Es esmu arvien pārliecinātāka, ka sāku viņu ienīst. Bija gadījums, kad es biju prom no viņas trīs dienas, un es biju pārsteidzoši apmierināta ar viņas prombūtni. Man šķiet, ka viņa ir mana kļūda.
LASI VĒL: Es nokļuvu slimnīcā, kur man blakus gulēja kundze gados. Es raudāju, kad sāku runāt ar viņu
Mēs ar meitu dzīvojam pie maniem vecākiem, lai Dievs viņus svētī. Mani nenosodītu tuvinieki un vecāki, droši vien atdotu bērnu audžuģimenei, zinot, ka ar viņu viss būs kārtībā.
Mamma saka, ka viņa vēl ir maza un drīz būšot “vieglāk”. Tikai kaut kur tas “vieglāk” ir pazudis.
Jūs varat izveidot viedokli par mani, bet es uzrakstīju šo kā ir. Tici man, nav viegli dzīvot ar apziņu, ka nemīli savu bērnu.
Autors: Anonīma sieviete no Krievijas