– Es vispār nesaprotu, par ko jūs…
– Ļoti labi saproti, — vīramāte pēkšņi pasmaidīja, un tas bija trakāk par jebkuru izvirdumu. – Tu domā, ka es nesaprotu tavus patiesos nodomus? Es jau no paša sākuma visu sapratu, vēroju tevi, un te pie manis nonāca šādas tādas ziņas – mans dēls ir izrakstījis tev pilnvaru, lai tu varētu nodarboties ar viņa dzīvokļa pārdošanu. Gribi saņemt naudu un aizbēgt?
Elīna sākuma nezināja ko teikt. Kāpēc vīramāte izdarīja tieši šādus secinājumus? Bija skaidrs, ka viņa neatbalsta vedeklu, bet kāpēc viņa runāja tik trakas lietas tieši tagad?
– Valērijas kundze, tā nav taisnība. Kāpēc man būtu jābēg ar naudu? Mēs ar Mārtiņu vienkārši gribam nopirkt māju ar savu nelielu zemes gabalu, lai bērni varētu pastaigāties jebkurā laikā, kad vien vēlēsies.
– Nestāsti, – sieviete noplūca gardēnijas ziedu un pasniedza to vedeklai. Baltās ziedlapas trīcēja viņas pirkstos. – Es zinu tavus patiesos nodomus. Un tici man, tu neesi pirmā, kas mēģināja izputināt manu dēlu.
Oranžērija pēkšņi kļuva līdzīga pratināšanas telpai. Elīna saspieda rokās uzdāvināto ziedu. No spriedzes kļuva grūti, bet izdevās nomākt. Elīna bija apņēmības pilna aizstāvēties par katru cenu. Viņa nedrīkstēja ļaut vīramātei viņu apmelot.
– Tikai tu esi vienīgā, kurai izdevās aizvilkt viņu uz Dzimtsarakstu nodaļu. Viss notika tik negaidīti, ka es nekādi nepaspēju ietekmēt. Mans dēls slepus apprecējās ar tevi, bet tas vispār neko nenozīmē. Tu taču nedomā, ka es atstāšu visu tā un nemēģināšu traucēt taviem viltīgajiem plāniem?
– Jūs kļūdāties, – Elīna pakratīja galvu.
Klusums oranžērijā sāka atgādināt biezu sīrupu – lipīgu un nepatīkamu. Elīna saspieda rokā vīstošo gardēniju.
– Starp citu, – vīramātes balss negaidīti pārtrauca klusumu un lika viņai sarauties, — esmu apsvērusi vienu… mums abām piemērotu variantu.
Valērija Vīksne pielaboja pērļu kaklarotu un pasmaidīja. Viņas kustībās bija teatrāla nesteidzīgums — it kā viņa tīšām vilcinātu laiku un vērotu reakciju.
Tālāk Valērija vedeklai piedāvāja interesantu darījumu…
– Es tev atdošu dzīvokli, ja vienkārši un klusu aiziesi. Dzīvoklis Bolderājā ar lielisku skatu. Dzīvosi tu tur pati vai nolemsi to pārdot – tas ir tavs lēmums. Es gribu, lai tu atstāj manu dēlu un aizej no viņa dzīves. Protams, tu nedrīksti pretendēt uz mantas sadali un vēl jo mazāk izmantot pilnvaru, ko viņš tev izrakstījis. Tas ir ideāls variants, un es ilgi domāju, pirms tomēr nolēmu tev to piedāvāt. Tev nav nekā, bet… tik dārga dzīvojamā platība segs visas tavas bēdas. Mans dēls ātri nomierināsies un tevi aizmirsīs, viss nostāsies savās vietās.
Elīna saprata, ko tieši vīramāte ir iecerējusi. Viņa patiesībā negrasījās viņai atdot dzīvokli – viņa pārbaudīja, izmēģināja un uzmanīgi sekoja līdzi reakcijai.
Tomēr pat tad, ja viņai patiešām būtu gatavi piedāvāt dzīvokli, Elīna nekad nepiekristu šādam piedāvājumam. Viņa negribēja šķirties no mīļotā cilvēka. Pat ja viņiem nāksies dzīvot īrētā mājoklī, pat ja viņi būs spiesti pārcelties uz tālu ciemu, viņa bija gatava tam visam iziet cauri kopā ar mīļoto.
– Ko tu apklusi? Vai tiešām mans piedāvājums tev nešķiet pietiekami dāsns? – Valērija Vīksne bija izbrīnīta.
Elīna nedaudz padomāja kā atbildēt uz šo vīramātes pārbaudi.
– Gluži pretēji – es to uzskatu par pārāk dāsnu un… atvainojiet, nebaidīšos šī vārda – zemisku. Mīlestību nav iespējams pārdot vai nopirkt. Mēs ar Mārtiņu mīlam viens otru. Jūs kļūdāties par mani, bet es jūs nevainoju.
Droši vien jūs vēlaties labāko savam dēlam, tāpēc uztraucaties, bet varu jums apliecināt – mani nodomi ir patiesi. Ja Mārtiņš kādreiz nolems, ka ir noguris no mūsu attiecībām, es viņu palaidīšu, neturēšu pie sevis un nespēlēšos ar kopīgu īpašumu. Es viņam piedāvāju parakstīt laulības līgumu, saskaņā ar kuru atteiktos no visa, ko viņš nopirka par savu naudu, bet Mārtiņš to nevēlējās. Viņš man uzticas. Mēs ar viņu mīlam viens otru. Vai tad es varu pārdot mīlestību un aizmirst par viņu?
Valērija Vīksne uz mirkli paskatījās uz vedeklu citādi, it kā ar atzinību, bet tūlīt novērsa skatienu uz sāniem, iesmējās kaut ko neskaidru pie sevis un pakratīja galvu.
– Tavas tiesības. Šī laulībasdiez vai būs ilga… Mans zēns nekad nav bijis pastāvīgs, kad runa bija par meitenēm. Ja tu patiešām viņu mīli, es netraucēšu jūsu attiecībām, bet arī palīdzību no manis negaidi. Es vienmēr ieņemšu dēla pusi. Un, ja tu neturēsi savu solījumu, vēlēsies viņu izputināt, es to tā neatstāšu.
– Paldies, ka rūpējaties par Mārtiņu, – bija vienīgais, ko Elīna spēja atbildēt.
Valērija Vīksne nodomāja, ka meitene izturēja viņas pārbaudi, bet nesteidzās pieņemt savā ģimenē, nolēma pavērot vedeklu vēl kādu laiku. Tomēr novērojumi parādīja, ka Elīna nemeloja, bija patiesa savos vārdos. Ledus Valērijas Vīksnes sirdī sāka kust, un tagad jau viņa apstiprināja dēla izvēli, bet… centās to neizrādīt pārāk tieši, baidoties, ka vedekla varētu iedomāties.
Beigu beigās, skaistākajā oranžērijā aug nevis visdārgākie ziedi, bet gan patiesa mīlestība un godīgums, kas spēj izturēt gan spriedzi, gan kārdinājumus. Šīs vērtības izrādījās daudz noturīgākas par jebkuru karalisku attieksmi vai izsmeļošu pārbaudi.
