Šajā rakstā, nemoralizējot un nenosodot, mēs aplūkosim 15 ieradumus, kas latviešiem ir “pieņemami”, bet parīzietim vai berlīnietim ir sašutums.
Ne jau lai izlemtu, kura ceļš ir piemērotāks, bet gan lai iepriekš zinātu, kad, ieejot mājā, klusināt skaļo mūziku un kad nenovilkt apavus. Uzvelciet ironisku smaidu, ieslēdziet zinātkāri un paskatieties, kā šajā kontinentā sadzīvo dažādi etiķetes noteikumi.
1. Mājas halāts un ātra iešana uz atkritumu tvertni
Latvijas pagalmos sieviete frotē halātā vai vīrietis šortos un čībās ir pazīstama rīta aina. Parīzē vai Milānā iziešana no mājas ir kā “iepazīstināšana ar sevi pasaulei”: pat atkritumu izmešana tiek veikta skaistās, baltās kedās un pilnā tērpā. Eiropieši halāta valkāšanu uz ielas uzskatītu par neizteiktā apģērba koda pārkāpumu, jo ietve ir daļa no publiskās telpas. Tomēr latviešiem “ērti un ātri” ir svarīgi, it īpaši, ja vīrs no rīta aizmirsis paķert atkritumu maisu.
Nopirku māju Lietuvas pierobežā par lētu naudu, tā bija veca, bet laba, vēlāk sapratu kāpēc tik lēta
2. “Ieskriešu uz tēju!” bez brīdinājuma
Latviešu viesmīlība ir pazīstama ar negaidītu vizīšu fenomenu: jūs piezvanāt pie durvīm, un saimnieki jau ”iedarbina” lielo katlu. Vācijā bez uzaicinājuma ierodas tikai ugunsdzēsēji; kaimiņš varētu apvainoties, ja neesat norunājis tikšanos vismaz 24 stundas iepriekš (vai vēl labāk, divas nedēļas iepriekš). Eiropietim mājas ir cietoksnis un atpūtas vieta, un spontāna vizīte ir salīdzināma ar nopietnu personisko robežu pārkāpumu.
3. Novilkt apavus vai nenovilkt tos
Latvijā apavu novilkšana pie durvīm ir svēts rituāls; zeķes ar briežu apdrukām arī ir daļa no mājīgās atmosfēras. Spānijā, Francijā un Beļģijā jums pat nelūgs tos novilkt — kāpēc gan uztraukties, ja jūsu apavi ir tīri no ielas? Parīzes dzīvokļu trauslās mozaīkas flīzes viegli iztur gan papēžus no Elizejas laukiem, gan izturīgus zābakus, kas sastrēgumstundā brien pa metro. Taču nez kāpēc latviešu lamināta grīdas segums kļūst netīrs tikai no domas par apavu valkāšanu viesistabā.
4. Bez zupas
Vecmāmiņas borščs, kāpostu zupa, vistas buljons — latviešiem pusdienas sākas ar karstu bļodu ar kaut ko šķidru. Rietumos zupa parasti tiek uzskatīta par ziemas gardumu; vasarā francūži iztiek ar salātiem, bageti un sieru. Ieradums katru dienu ēst “šķidru un karstu” ir patiesi apbrīnojams, īpaši, ja runa ir par bērniem. Eiropiešiem zupa ir īsts superēdiens, ko visi bērni, gan jauni, gan veci, ar prieku apēd, neskatoties uz vārītiem burkāniem, sīpoliem vai kāpostiem.
5. Personīgi jautājumi pirmajā randiņā
Latviešiem ir ierasts uzdot jaunam paziņam jautājumus: “Cik jūs pelnāt? Vai esat precējies? Kad jums būs bērni?” Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē šāda skenēšana tiek uzskatīta par iejaukšanos privātajā telpā: naudas, ģimenes stāvokļa vai grūtniecības plānošanas apspriešana ir tabu, līdz persona atveras. Mūsu atklātība viņus šokē: eiropieši domā, ka viņus pratina nodokļu iestādes, nevis potenciālais draugs.
Draugs nopirka māju Zvejniekciemā pie jūras un tagad “kož pirkstos” – stāstu, kas par lietu
6. Pilnvērtīgas svinības
Jaungada biroja ballīte Latvijā nozīmē bļodu ar rosola salātiem, karaoke un tostus līdz rītausmai. Francijā Ziemassvētku aperitīvs ilgst pusotru stundu, pāris glāzes vīna, nelielas uzkodas, un viss: darbs sākas nākamajā dienā. Mūsu vēlme dejot ap Ziemassvētku eglīti šķiet pārmērīga, un mums klusa “Joyeux Noël un uz redzēšanos!” šķiet bezsirdīga… līdz brīdim, kad uzzini, ka francūži organizē ģimenes vakariņas — tikai bez uguņošanas pie katra tosta. Turklāt Eiropā ir ierasts Ziemassvētkus svinēt trokšņaināk, jo tie ir apmēram nedēļu pirms Jaunā gada.
7. Trokšņainas renovācijas un “klusuma stundas”
Latvijas augstceltnē svētdienas urbšana ēkas sarunās neizraisa neko vairāk kā kurnēšanu. Austrijā vai Vācijā pēc pulksten 22:00 ir “nakts atpūta” (Nachtruhe): par urbja lietošanu var tikt piemērots 50–100 eiro sods. Arī dienas “klusuma stunda” (Mittagsruhe) (13:00–15:00) ir svēta. Mūsu tautai “ātra pieskrūvēšana plauktā pirms gulētiešanas” ir triviāla lieta; viņiem tā ir sociālā līguma pārkāpums.
8. Rindas ir svētas
Latvijā “kas pirmais brauc, tas pirmais maļ”, pat ja viņi patiesībā nav paspējuši tikt, bet gan ar elkoni izlauzušies cauri. Britu vai zviedru rinda ir sociāls algoritms: katrs solis uz priekšu visu rindu tuvina par vienu soli. Mēģinājums ielauzties tajā gandrīz tiek uzskatīts par pārkāpumu. Mums tas ir neveikli: visi stāv tur, neviens nekurn, pat ja kasieris ir aizgājis dzert tēju. Starp citu, šī pati problēma attiecas arī uz sastrēgumiem. Eiropietim neienāktu prātā braukt apkārt uz apmales: visi civilizēti gaida savu kārtu iebraukt krustojumā vai nobraukt no šosejas savā joslā.
9. Skaidras naudas priekšapmaksa pretstatā aizdevumam “līdz pensijai”
Latvieši ir pieraduši pie domas, ka 20 gadu hipotēka pati par sevi ir varoņdarbs, savukārt patēriņa kredītu var noformēt pusstundas laikā. Vācijā hipotēkas tiek ņemtas vismaz uz 30–35 gadiem, uzskatot tik ilgu termiņu par normu: galvenais ir fiksēta likme un paredzamība. Tomēr šeit nepatīk aizņemties naudu sadzīves tehnikai: labāk ir iekrāt. Mūsu mentalitātei dažreiz var būt grūti pieņemt, ka jāgaida uz savām vēlmēm.
Ļoti interesanti ir arī pēdējie 6 punkti!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
