Šajā rakstā, nemoralizējot un nenosodot, mēs aplūkosim 15 ieradumus, kas latviešiem ir “pieņemami”, bet parīzietim vai berlīnietim ir sašutums.
Ne jau lai izlemtu, kura ceļš ir piemērotāks, bet gan lai iepriekš zinātu, kad, ieejot mājā, klusināt skaļo mūziku un kad nenovilkt apavus. Uzvelciet ironisku smaidu, ieslēdziet zinātkāri un paskatieties, kā šajā kontinentā sadzīvo dažādi etiķetes noteikumi.
1. Mājas halāts un ātra iešana uz atkritumu tvertni
Latvijas pagalmos sieviete frotē halātā vai vīrietis šortos un čībās ir pazīstama rīta aina. Parīzē vai Milānā iziešana no mājas ir kā “iepazīstināšana ar sevi pasaulei”: pat atkritumu izmešana tiek veikta skaistās, baltās kedās un pilnā tērpā. Eiropieši halāta valkāšanu uz ielas uzskatītu par neizteiktā apģērba koda pārkāpumu, jo ietve ir daļa no publiskās telpas. Tomēr latviešiem “ērti un ātri” ir svarīgi, it īpaši, ja vīrs no rīta aizmirsis paķert atkritumu maisu
.
2. “Ieskriešu uz tēju!” bez brīdinājuma
Latviešu viesmīlība ir pazīstama ar negaidītu vizīšu fenomenu: jūs piezvanāt pie durvīm, un saimnieki jau ”iedarbina” lielo katlu. Vācijā bez uzaicinājuma ierodas tikai ugunsdzēsēji; kaimiņš varētu apvainoties, ja neesat norunājis tikšanos vismaz 24 stundas iepriekš (vai vēl labāk, divas nedēļas iepriekš). Eiropietim mājas ir cietoksnis un atpūtas vieta, un spontāna vizīte ir salīdzināma ar nopietnu personisko robežu pārkāpumu.
3. Novilkt apavus vai nenovilkt tos
Latvijā apavu novilkšana pie durvīm ir svēts rituāls; zeķes ar briežu apdrukām arī ir daļa no mājīgās atmosfēras. Spānijā, Francijā un Beļģijā jums pat nelūgs tos novilkt — kāpēc gan uztraukties, ja jūsu apavi ir tīri no ielas? Parīzes dzīvokļu trauslās mozaīkas flīzes viegli iztur gan papēžus no Elizejas laukiem, gan izturīgus zābakus, kas sastrēgumstundā brien pa metro. Taču nez kāpēc latviešu lamināta grīdas segums kļūst netīrs tikai no domas par apavu valkāšanu viesistabā.
4. Bez zupas
Vecmāmiņas borščs, kāpostu zupa, vistas buljons — latviešiem pusdienas sākas ar karstu bļodu ar kaut ko šķidru. Rietumos zupa parasti tiek uzskatīta par ziemas gardumu; vasarā francūži iztiek ar salātiem, bageti un sieru. Ieradums katru dienu ēst “šķidru un karstu” ir patiesi apbrīnojams, īpaši, ja runa ir par bērniem. Eiropiešiem zupa ir īsts superēdiens, ko visi bērni, gan jauni, gan veci, ar prieku apēd, neskatoties uz vārītiem burkāniem, sīpoliem vai kāpostiem.
5. Personīgi jautājumi pirmajā randiņā
Latviešiem ir ierasts uzdot jaunam paziņam jautājumus: “Cik jūs pelnāt? Vai esat precējies? Kad jums būs bērni?” Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē šāda skenēšana tiek uzskatīta par iejaukšanos privātajā telpā: naudas, ģimenes stāvokļa vai grūtniecības plānošanas apspriešana ir tabu, līdz persona atveras. Mūsu atklātība viņus šokē: eiropieši domā, ka viņus pratina nodokļu iestādes, nevis potenciālais draugs.
6. Pilnvērtīgas svinības
Jaungada biroja ballīte Latvijā nozīmē bļodu ar rosola salātiem, karaoke un tostus līdz rītausmai. Francijā Ziemassvētku aperitīvs ilgst pusotru stundu, pāris glāzes vīna, nelielas uzkodas, un viss: darbs sākas nākamajā dienā. Mūsu vēlme dejot ap Ziemassvētku eglīti šķiet pārmērīga, un mums klusa “Joyeux Noël un uz redzēšanos!” šķiet bezsirdīga… līdz brīdim, kad uzzini, ka francūži organizē ģimenes vakariņas — tikai bez uguņošanas pie katra tosta. Turklāt Eiropā ir ierasts Ziemassvētkus svinēt trokšņaināk, jo tie ir apmēram nedēļu pirms Jaunā gada.
7. Trokšņainas renovācijas un “klusuma stundas”
Latvijas augstceltnē svētdienas urbšana ēkas sarunās neizraisa neko vairāk kā kurnēšanu. Austrijā vai Vācijā pēc pulksten 22:00 ir “nakts atpūta” (Nachtruhe): par urbja lietošanu var tikt piemērots 50–100 eiro sods. Arī dienas “klusuma stunda” (Mittagsruhe) (13:00–15:00) ir svēta. Mūsu tautai “ātra pieskrūvēšana plauktā pirms gulētiešanas” ir triviāla lieta; viņiem tā ir sociālā līguma pārkāpums.
8. Rindas ir svētas
Latvijā “kas pirmais brauc, tas pirmais maļ”, pat ja viņi patiesībā nav paspējuši tikt, bet gan ar elkoni izlauzušies cauri. Britu vai zviedru rinda ir sociāls algoritms: katrs solis uz priekšu visu rindu tuvina par vienu soli. Mēģinājums ielauzties tajā gandrīz tiek uzskatīts par pārkāpumu. Mums tas ir neveikli: visi stāv tur, neviens nekurn, pat ja kasieris ir aizgājis dzert tēju. Starp citu, šī pati problēma attiecas arī uz sastrēgumiem. Eiropietim neienāktu prātā braukt apkārt uz apmales: visi civilizēti gaida savu kārtu iebraukt krustojumā vai nobraukt no šosejas savā joslā.
9. Skaidras naudas priekšapmaksa pretstatā aizdevumam “līdz pensijai”
Latvieši ir pieraduši pie domas, ka 20 gadu hipotēka pati par sevi ir varoņdarbs, savukārt patēriņa kredītu var noformēt pusstundas laikā. Vācijā hipotēkas tiek ņemtas vismaz uz 30–35 gadiem, uzskatot tik ilgu termiņu par normu: galvenais ir fiksēta likme un paredzamība. Tomēr šeit nepatīk aizņemties naudu sadzīves tehnikai: labāk ir iekrāt. Mūsu mentalitātei dažreiz var būt grūti pieņemt, ka jāgaida uz savām vēlmēm.
10. Pikniks ir pikniks
Latviešu klasika: izklāj parkā trīsvietīgu segu, paņem termosu ar tēju, sviestmaizes ar desu un trīs veidu salātus, lai pārliecinātos, ka visiem pietiks. Franču versija: bagete, siers un vīna pudele diviem. Galvenais ir minimāls troksnis un atkritumi. Mūsu “lauka galds” eiropiešiem šķiet kā Luculla mielasts, un grādīgo dzērienu ienešana publiskā vietā, piemēram, Vācijā, var būt pilnībā aizliegta ar vietējiem noteikumiem.
11. Punktualitāte
Latvijā frāze “Es eju, būšu tur pēc 10 minūtēm” bieži vien nozīmē, ka kāds tikko sāk meklēt savas atslēgas. Sabiedrība ir toleranta pret kavēšanos. Vācijā, Šveicē vai Dānijā kavēšanās uz sanāksmi tiek uztverta kā necieņas izrādīšana: vilciens, kas paredzēts plkst. 12:04, atiet plkst. 12:04, un neviens jūs negaida uz platformas. Kolēģi nepārvietos sanāksmi, un profesors vienkārši aizvērs auditorijas durvis. Latviešu temperamentam ir jāiemācās ierasties “laikā”, nevis uz platformas.
12. Vai mēs lielāmies vai esam sliktā pozīcijā
Pēcpadomju paradigmā pārāk grandiozi sasniegumu stāsti tiek pielīdzināti lielībai: “lēna un vienmērīga rīcība uzvar sacīkstēs” vai “laime mīl klusumu”. Eiropā, īpaši angliski runājošās valstīs, spēja īsi un spilgti paskaidrot, kāpēc esi lielisks, ir daļa no profesionālās etiķetes. Darba intervijās, tīklošanās pasākumos un pat dzimšanas dienas tostos ir nepieciešama runa, piemēram, “Es pabeidzu projektu un tik daudz ietaupīju uzņēmumam.” Latvietis, kas pieradis pie pieticības, riskē palikt “tas klusais”, kamēr kolēģi saņem prēmijas par labi pasniegtu rezultātu.
13. Robežu ievērošana
Ja mūsu kaimiņš otrā pusē lūdz urbi, mēs to viņam iedosim un palīdzēsim piekārt plauktu. Nīderlandē vai Austrijā sociālā palīdzība ir formalizēta: brīvprātīgā darba stundas tiek plānotas caur pašvaldību, un personīgs lūgums “aizņemties skrūvgriezi” tiek uztverts piesardzīgi — iespējams, tas ir privātuma pārkāpums. Eiropietis labāk piezvanītu algotam remontstrādniekam, nekā traucētu savus paziņas. Latviešu kolektīvisms šeit ir šaurs: jāievēro robeža “netraucēt, ja vien netiek lūgts”, pretējā gadījumā riskē tikt uzskatīts par uzmācīgu.
Lasi vēl: Ko Latvijā nedrīkst darīt un nedrīkst likt uz daudzdzīvokļu māju balkoniem – var pienākties pat sods
14. Noteikumi ir svarīgāki par draudzību
Latvieši ir pieraduši vienoties: “Ivar, būsim kaimiņi!” Skandināvijā, Beniluksa valstīs vai Vācijā likums ir svarīgāks par personīgo līdzjūtību, pat starp labiem draugiem. Ja novietosiet automašīnu invalīdu vietā, draugs bez sirdsapziņas pārmetumiem izsauks likumsargus: tā tiek uzturēts kopējais labums. Kontrasts var būt mulsinošs: latviešu loģika uzskata, ka draudzība ir svarīgāka par noteikumiem, savukārt Eiropas loģika uzskata, ka noteikumi atbalsta draudzību.
15. Mazāk dārza dobju – vairāk pieredzes
Latviešiem lauku māja ir sinonīms vasarai, dārza dobēm, pirtīm un grilēšanai; atgriezties uz trim mēnešiem laukos ir pilnīgi normāli. Eiropā otrs īpašums ir reta greznība, un atvaļinājumi tiek sadalīti īsos braucienos ar automašīnu vai lidojumos ar zemo cenu aviokompānijām: turp piektdien, atpakaļ svētdien. Robežu neesamība ES padara nedēļas nogali citā valstī tikpat ikdienišķu kā ceļojumu uz citu apgabalu. Tas ir neparasti mūsu vasarnīcu mentalitātei: kāpēc maksāt par mazu viesnīcu Neapolē, ja var uzart 600 kvadrātmetrus kāpostu? Tomēr eiropietis to redz citādi: mazāk dārza dobju – vairāk pieredzes.
