Dēla atklāsme
Mārtiņš nezvana trīs nedēļas. Pēc tam atbrauc decembra vidū. Vakarā, bez brīdinājuma. Skaidrīte atver durvis. Dēls stāv uz sliekšņa. Drūms, ar maisu rokās.
— Sveika, — viņš neērti saka.
— Sveika. Nāc iekšā.
Viņš novelk jaku. Noliek maisu uz grīdas. Tur kaut kas nošķind. Stikls.
— Liene nodeva. Mājas ievārījums. Un vēl medus no laukiem.
— Paldies.
Mārtiņš apsēžas virtuvē. Skatās pa logu. Skaidrīte apsēžas pretim. Ilgi klusē.
Beidzot dēls saka:
— Sieva teica, ka esmu nepateicīgs.
— Un ko tu atbildēji?
— Ka viņai ir taisnība.
Skaidrīte iesmejas. Mārtiņš skatās uz viņu. Pēc tam nolaiž acis.
— Es tiešām negribēju tevi aizvainot, — viņš klusi saka. — Vienkārši man viss… Zini, kā mēdz būt. Naudas nepietiek, bērni prasa, hipotēka spiež. Un, kad tu pateici, ka nevarēsi palīdzēt, es vienkārši nobijos.
— Saprotu.
— Bet Liene man paskaidroja. Ilgi skaidroja. — Viņš iesmejas. — Kādas trīs stundas, laikam. Teica, ka esmu egoists. Un ka tev ir sešdesmit seši, nevis četrdesmit. Un ka man ir pienākums palīdzēt tev, nevis tev man.
— Viņai ir taisnība, — Skaidrīte piekrīt.
— Es zinu. — Mārtiņš paceļ galvu. — Mammu, darām tā. Es maksāšu par to, ko tev izraksta. Katru mēnesi. Un vēl… Ja vajadzēs kaut kur aizbraukt, uz veikalu vai ciemos, es aizvedīšu. Ar mašīnu.
Skaidrīte māj ar galvu:
— Norunāts.
— Un vēl. Es vairs neprasīšu naudu. Vispār. Mēs ar Lieni pārrēķinājām budžetu. Sagriezām visu, ko varēja. Tiksim galā.
— Labi.
Mārtiņš pieceļas. Apskauj māti. Īsi, stipri.
— Piedod, — viņš klusi saka.
— Nav par ko, — Skaidrīte atbild. — Tu esi labs dēls. Vienkārši dzīve ir sarežģīta.
Mārtiņš aiziet. Skaidrīte skatās viņam pakaļ. Aizver durvis. Apsēžas uz dīvāna. Atver saimniecības grāmatu. Pēdējā lapaspuse — decembris. Ienākumi: pensija četri simti astoņdesmit pieci eiro. Izdevumi sarakstīti pa dienām. Mēneša beigās vajadzētu palikt apmēram piecdesmit eiro. Viņa šķirsta atpakaļ. Par gadu. Par diviem. Par pieciem.
Cipari, datumi, bērnu vārdi. Visa viņas dzīve šajos stabiņos. Skaidrīte aizver grāmatu. Pasmaida.
Citādāk
Janvāra beigās viņa aizbrauc atpūsties. Inese aizved līdz autoostai. Palīdz ar somu.
— Zvani, ja kas, — saka meita. — Es jebkurā brīdī atbraukšu pakaļ.
— Neatbrauksi, — smejas Skaidrīte. — Viss būs labi.
Septiņas dienas priežu mežā. Pastaigas, vannas, klusums.
Skaidrīte lasa grāmatas. Guļ pa desmit stundām. Sarunājas ar citiem atpūtniekiem. Sievietes viņas vecumā. Ar saviem stāstiem. Savām uzvarām.
Atgriežas februāra sākumā. Inese sagaida stacijā. Skatās uz māti uzmanīgi:
— Mammu, tu esi palikusi skaistāka.
— Atpūtusies, — Skaidrīte izlabo.
Brauc mājās. Pa ceļam Inese stāsta jaunumus: Mārtiņš iekārtojies otrā darbā, bet projektu vadībā, attālināti. Liene saņēmusi prēmiju. Anna uzvarējusi zīmējumu konkursā skolā.
— Bet tu? — Skaidrīte jautā.
— Es noliku eksāmenus. Uz vadītāju. No februāra alga būs lielāka.
— Malacis.
Skaidrīte skatās pa logu. Pilsēta lido garām. Pelēka, ziemīga, pazīstama.
Mājas, ceļi, cilvēki. Viņas dzīve. Kuru viņa beidzot ir sākusi dzīvot sev.
