Dzīve pēc lielā klusuma: Kā atrast sevi no jauna
Pamazām tas sākotnējais nemiers sāka rimties. Es sāku vērot savu bērnu dzīvi no attāluma, it kā skatītos uz svešu, bet interesantu filmu. Es sapratu, ka viņiem tiešām ir savs ritms, savi ieradumi un savas mazās tradīcijas, kurās mana mūžīgā klātbūtne nemaz nebija nepieciešama.
Viņiem nevajadzēja manus garos stāstus par kaimiņu rīta strīdiem vai ikdienas atskaites par to, kurā “Rimi” šodien ir lētākais piens. Tas nebija tāpēc, ka viņi būtu kļuvuši ļauni vai vienaldzīgi. Viņi vienkārši bija pieauguši.
Es beidzot aptvēru vienu svarīgu patiesību — mēs kļūstam par īstiem vecākiem tikai tajā brīdī, kad spējam atkāpties un ļaut saviem bērniem pašiem pieņemt lēmumus un arī kļūdīties. Es pieņēmu sev trīs stingrus noteikumus, kurus apsolīju nepārkāpt.
Es nolēmu vairs nekad neiejaukties viņu iekšējās lietās, nekad nebraukt ciemos, ja neesmu skaidri uzaicināta, un nekad neuzbāzties ar savu palīdzību, ja pēc tās nav bijis lūguma.
Brīvība, ko dod miera sajūta
Mans dzīvoklis pēkšņi kļuva neierasti kluss, un sākumā tas pat biedēja. Bet tad es atklāju, ka man beidzot ir laiks pašai sev. Es varu lēnām un mierīgi izdzert kafiju, skatoties uz rīta sauli, un lasīt tās grāmatas, kurām gadiem nebija laika.
Sākumā šis tukšums likās nepierasts, es pat nezināju, kur likt savas rokas, kas vienmēr bija pieradušas kaut ko mazgāt vai krāmēt. Taču tad notika brīnums — tiklīdz es pārstāju viņus burtiski vajāt ar savu mīlestību un somām, bērni sāka zvanīt paši. Un tās vairs nebija sarunas par praktiskiem lūgumiem, bet gan vienkārša, mīļa papļāpāšana par dzīvi.
Kādu vakaru, sarunājoties ar sen neredzētu draudzeni, es pateicu frāzi, kas mani pašu pārsteidza: es vairs neapciemoju savējos un arī tev neiesaku. Tas skan skarbi, īpaši mūsu sabiedrībā, kur no vecmāmiņām gaida pilnīgu pašatdevi.
Bet šajos vārdos ir apslēpta milzīga brīvība. Gan man, gan maniem bērniem. Es vairs neesmu tas smagais atbildības slogs, kas viņiem jānēsā līdzi. Esmu kļuvusi par gaišu fonu, pie kura viņiem pašiem gribas atgriezties. Mūsu satikšanās tagad ir vieglas, tajās vairs nav tās saspringtās vainas sajūtas.
Jauna jēga katram centam
Mana pieci simti divpadsmit eiro pensija tagad pieder tikai man. Izrādījās, ka tad, ja es nebaroju divas papildu ģimenes, ar šo naudu var tīri labi iztikt un pat palutināt sevi.
Es beidzot nopirku sev to mīksto vilnas pledu, ko sen biju kārojusi, un sāku adīt smalkus, skaistus džemperus — vienkārši tāpēc, ka man tas sagādā prieku. Manā virtuvē tagad smaržo pēc miera un lavandas, ko pirku Kalnciema kvartāla tirdziņā. Es vairs nesēžu pie durvīm, gaidot telefona zvanu vai soļus kāpņu telpā.
Es gribu teikt visām tām sievietēm, kuras joprojām jūtas kā ierautas vāveres ritenī — lūdzu, necentieties būt par neaizstājamu instrumentu savu bērnu dzīvēs. Viņiem tas nav vajadzīgs, un jums tas atņem pēdējos spēkus. Atrodiet to, kas liek jūsu sirdij sildīties pašai par sevi.
Tad katra tikšanās ar tuvajiem būs īsti svētki, nevis nogurdinoša klauša. Uzdāviniet saviem bērniem iespēju sailgoties pēc jums. Septiņdesmit gadu vecumā svarīgākais nav vizīšu skaits, bet gan tas mierīgais un gaišais siltums, ko jūs spējat dot pati sev un tikai tad citiem. Ejiet prom, kad jūtat, ka neesat gaidītas, un nebaidieties no klusuma — tajā jūs beidzot atradīsiet sevi.
