Svētki “aiz aizkara”
Vēl viens neaizmirstams gadījums bija Gunitas pirmās lielās kāzas, kurās viņa piedalījās kā viese. Viņa bija saposusies, cerot uz jautru vakaru kopā ar vīru, taču pie restorāna durvīm viņu ceļi šķīrās. Vīrs devās uz lielo, grezno zāli, kur skanēja skaļa mūzika un sēdēja tikai vīrieši, bet Gunita tika ievesta mazākā telpā, kas bija pilna ar sievietēm un bērniem.
Visu vakaru Gunita pavadīja, palīdzot vīramātei liet tēju citām viešņām. Kad viņa mēģināja pa durvju spraugu apskatīties, kas notiek vīriešu zālē, viena no vecākajām sievietēm viņu maigi, bet noteikti parāva atpakaļ: “Tā nav tava vieta, meitiņ. Viņiem ir savas sarunas, mums – savas. Tev jāmācās būt nemanāmai.”
Gunitai tajā brīdī gribējās bēgt – viņa jutās kā dekorācija, kuras vienīgais uzdevums ir smaidīt un nemitīgi papildināt tējas tases. Viņa redzēja, kā citas jaunas sievietes pie tā ir pieradušas un pat necenšas skatīties vīriešu virzienā, uztverot to kā dabisku kārtību.
Šie mazie dzīves momenti Gunitai ik dienas atgādina, ka viņa ir nonākusi pasaulē, kurā viņas viedoklis un vēlmes ir “pēdējā vietā”, kā viņa pati mēdz rakstīt savās slepenajās ziņās draudzenēm Latvijā. Bet tas bija viņas lēmums, viņas izvēle. Radi un draugi viņu brīdināja…
Vai nebūtu tikai loģiski dodoties dzīvot uz citu valsti (īpaši ja tā nav Eiropas valsts) ievākt informāciju par tās valsts kultūru un tradīcijām? Kā jums šķiet – vai meitene izturēs vai atgriezīsies atpakaļ Latvijā?
Man bija 16 gadi, kad te Rīgā iepazinos ar smuku vidusāzijas puisi. Aplidot mācēja, kas nu ir, tas ir. Līdz pateica, ka nākšot pie maniem vecākiem lūgt roku… Pagāja laiciņš, kamēr tiku vaļā. Lai gan man bija tikai 16-18 gadi, biju informēta par sadzīvi, ģimeņu īpatnībām Vidusāzijā. Tā galīgi nevilināja. Tiešām, lasīt vajag, pirms lec citā kultūrā.