Es allaž domāju, ka mana Rīgas dzīvokļa kaimiņi ir dīvaini, bet tikai nesen par to beidzot pilnībā pārliecinājos. Man bieži nācās izlikties, ka nekas slikts nenotiek, bet pamazām mana pacietība izsīka.
Es varu sevi droši saukt par ideālu kaimiņieni: dzīvoju mierīgi, bez lieka trokšņa, esmu klusa, draudzīga un atsaucīga. Nevienam nekad nav bijis problēmu ar mani. Tikai vienreiz gadījās nepatīkama situācija ar kaimiņiem, bet tas nav iemesls, lai pret viņiem izturētos ar aizdomām.
Kādu dienu gāju mājās pēc darba un nopirku kūkas, lai pacienātu kolēģus pirms došanās atvaļinājumā.
Tā nu gāju ar kastēm rokās, devos augšā uz savu stāvu un pēkšņi nevarēju atvērt koplietošanas durvis ar atslēgu, tā vienkārši negriezās. Piezvanīju pie kaimiņu dzīvokļa, bet viņi durvis neatvēra. Arī atkārtoti zvani nepalīdzēja.
Es uztraucos un devos lejā, lai pajautātu durvju sargam, vai mana kaimiņiene ir mājās. Sieviete man teica, ka mana kaimiņiene noteikti ir mājās, jo viņa nesen esot gājusi garām kopā ar kādu vīrieti.
Durvju sargs sazinājās ar kaimiņienes māti, lai tā piezvanītu viņai un lūgtu atvērt durvis. Es uzkāpu augšstāvā un redzēju, ka durvis ir plaši atvērtas. Acīmredzot pie šā rezultāta noveda mātes zvans.
Izrādījās – ja durvis nebija pilnībā aizvērtas no iekšpuses, tās nebija iespējams atvērt no ārpuses.
Kaimiņienes meita man neatvainojās par sagādātajām neērtībām. Bet man nebija nekādu pretenziju pret viņu.
Un tagad mans domofons ir sācis bieži saņemt zvanus no svešiniekiem, kuri dodas apciemot tieši šos kaimiņus. Un katru reizi, kad paceļu klausuli, dzirdu vienu un to pašu: “Atveriet, jūsu kaimiņiem nav domofona.”
Es pāris reizes atvēru durvis. Domāju, ka domofons vienkārši ir salūzis. Man taču nav grūti to izdarīt.
Taču zvani turpinājās. Es kārtējo reizi jautāju, vai kaimiņi gaida šos cilvēkus. Es ieteicu viņiem piezvanīt pa tālruni un palūgt, lai viņi nonāk lejā.
Atbilde mani apstulbināja: “Viņi zina, mēs saistībā ar klēpjdatora pārdošanu. Viņi mums teica piezvanīt uz šo dzīvokli.”
Pagājušajā nedēļā svētdienā ap pusnakti mans domofons atkal zvanīja. Ilgu laiku es nevarēju saprast, kas notiek, bet galu galā pacēlu klausuli. Zvanīja mani kaimiņi.
Izrādījās, ka ciemos bija atbraukuši radinieki, un viņi bija devušies prom kopā ar viņiem. Dzīvoklis bija tukšs. Tuvāk pusnaktij bērnus ar taksometru aizsūtīja mājās, kamēr vecāki palika ciemoties. Šie paši bērni man arī piezvanīja. Viņiem nebija pa rokai rezerves atslēgas: tās bija atstātas zem paklājiņa pie dzīvokļa, kur vienmēr glabājās.
Vecāki viņiem pateica, ka, ja viņi piezvanīs uz manu dzīvokli, es viņus ielaidīšu. Tad viņi varēs dabūt atslēgu un iekļūt mājoklī. Man šķita ļoti dīvaini, ka viņi liek atslēgas zem paklājiņa. Galu galā, ja dzīvoklī kaut kas pazustu, viņi varētu vainot kaimiņus: tas ir, mani. Tā būtu ļoti nepatīkama situācija.
Kad ielaidu bērnus iekšā, viņi pat nepateicās, neskatoties uz to, ka jau bija nakts. Es jau sen biju aizmigusi, jo agri bija jāceļas uz darbu. Viņi man sagādāja daudz neērtību, bet viņiem tas nerūpēja. Man šķita, ka tā ir nedzirdēta nekaunība.
No rīta kāpņu telpā satiku kaimiņieni un nolēmu ar viņu parunāt. Es lūdzu, lai cilvēki, kas pie viņas nāk, vairs nezvana uz manu dzīvokli, jo man tas ir ļoti apnicis.
– Lūdzu, uzstādiet savu domofonu. Es neesmu jūsu durvju sargs.
Esmu pārliecināta, ka biju pieklājīga un korekta, aizstāvēju tikai savu vietu un tiesības. Diemžēl atbildē izskanēja asākas piezīmes.
Vai tad ir tik grūti dažreiz nospiest pogu? Tu taču esi jauna, bet izklausījās, ka runā kā neapmierināta kaimiņiene. Es pati izlemšu, vai man vajag domofonu.
Kad pamanīju šādu reakciju, sapratu, ka vienoties nebūs iespējams. Tā vietā, lai turpinātu, es nolēmu netērēt spēkus un mierīgi devos prom.
Citādi kaimiņiene noteikti būtu pret mani izturējusies vēl negantāk. Nolēmu katru vakaru vienkārši izslēgt skaņu domofona uztvērējā. Pie tā ir grūti pierast, tāpēc uzrakstīju sev atgādinājumu un pielīmēju to pie durvīm. Tā šķita vieglākā izeja.
Mani neuztrauc, kā kaimiņi reaģēs uz to, ka es vairs neatbildu uz viņu viesu zvaniem. Viņiem tas acīmredzami nepatiks.
Galu galā viņi man ir pilnīgi sveši cilvēki. Tas, ka mēs dzīvojam blakus viens otram, nedod viņiem tiesības tā izturēties pret mani. Es viņiem neko neesmu parādā, lai ko viņi par to domātu.
Lūk, šādi es izlēmu rīkoties attiecīgajā situācijā.
Dārgie lasītāji, bet ko jūs domājat par šo stāstu? Vai es rīkojos pareizi, liedzot izmantot savu domofonu kaimiņu vajadzībām? Pastāstiet, lūdzu, komentāros!
Priecāšos arī, ja atzīmēsiet rakstu ar emocijzīmi un dalīsies ar draugiem sociālajos tīklos!
