— Varbūt… kafiju iedzersim?
Baiba nedaudz izbrīnījās, tad pamāja. Viņi iegāja nelielā kafejnīcā netālu, apsēdās pie loga.
— Es visu laiku domāju, — sāka Kārlis, griežot rokās tasi, — jūs man kādu atgādināt. Tā sajūta vienkārši nelaiž vaļā.
Viņa paraustīja plecus:
— Varbūt vienkārši pazīstams tips?
Viņi sāka sarunāties. Sākumā vienkārši par to, kurš kur dzīvo, kur mācījās, ar ko nodarbojas. Un pēkšņi — it kā zibsnīšana: Kārlis atcerējās.
— Pagaidiet! Baiba… jūs taču esat — Baiba Ozola?
Viņa pārsteigti pacēla uzacis.
— Jā, Ozola.
Viņš iesmējās — sirsnīgi, pirmo reizi ilgu laiku.
— Nu nevar būt! Bērnībā mūsu ģimenes draudzējās. Esmu Kārlis Liepa. Atceraties, mēs braucām uz jūru, ar teltīm?
— Protams, atceros! — iesaucās Baiba, un viņas acīs uzliesmoja tas pats, bērnišķīgais, sirsnīgais skatiens. — Es taču toreiz galīgi sīka biju.
Viņi abi iesmējās, un starp viņiem it kā izšķīda tas saspīlējums, kas neizbēgami pastāv starp cilvēkiem, kuri tikko iepazinušies. Laiks it kā atkāpās divdesmit gadus atpakaļ. Viņi atcerējās visu pēc kārtas — kā dzenāja bumbu pļavā, kā Kārļa tēvs mācīja zēnus iekurt ugunskuru, kā mammas vārīja zivju zupu milzīgā katlā.
Baiba pastāstīja, ka viņu ģimene nesen atgriezusies pilsētā. Tēvs aizgāja pensijā un pēkšņi nolēma atrast veco draugu — Kārļa tēvu. Bet vecajā adresē jau dzīvoja citi cilvēki, un saikne jau sen bija pazaudēta.
— Lūk, liktenis, — Kārlis pakratīja galvu. — Tik daudz gadu pagājis, un mēs atkal satikāmies… turklāt tik dīvainos apstākļos.
Baiba paskatījās uz viņu ar smaidu:
— Dažreiz dzīve pati visu noliek savās vietās. Vienkārši uzreiz nesaproti, kāpēc.
Viņš pamāja. Un pirmo reizi ilgu laiku sajuta iekšpusē klusu, gandrīz aizmirstu mieru.
Pēc pāris dienām viņi atkal satikās — vairs ne nejauši, bet pēc abpusējas vēlēšanās. Vakars bija silts, maigs. Viņi pastaigājās parkā, runāja par vecākiem, par bērnību, par to, cik ātri skrien laiks.
— Tēvs arvien biežāk atceras pagātni, — smaidīja Baiba. — Saka, ka vislabākie cilvēki palika pagātnē. Īpaši skumst pēc tava tēva. Saka, ka viņš prata priecāties par dzīvi vienkārši tāpat — bez iemesla.
— Un tiešām, — atbildēja Kārlis. — Agrāk viss bija vienkāršāk. Tēja termosā, makšķerēšana, ugunskurs… Cik gadu pagājis, un es joprojām atceros, kā mēs sēdējām krastā un cepām maizi uz kociņiem.
Viņš pēkšņi atdzīvojās, acis iedegās.
— Aicināsim viņus uz tikšanos! Sarīkosim pārsteigumu. Teiksim, ka vienkārši aicinām vecākus uz vakariņām, un te — hops! — vecā kompānija atkal kopā! Lūk, kā viņi priecāsies.
Baiba iesmējās — skaļi, kaut kā māju sajūtu radoši.
— Lieliska ideja. Tētis būs laimīgs. Viņš visu laiku saka, ka bērnības draugus nekas nevar aizstāt.
Viņi vienojās: brīvdienās Kārlis piezvanīs savējiem, uzaicinās “vienkārši uz vakariņām”, bet Baiba brīdinās savus vecākus, ka brauc ciemos pie paziņām. Un visu nedēļu Kārlis pieķēra sevi pie tā, ka gaida sestdienu ar kaut kādu aizmirstu, zēnisku satrūkumu. Kā bērnībā, kad zināja, ka drīz būs svētki.
Sestdien no rīta Kārlis iebrauca veikalā, sagādāja produktus — zivis, kartupeļus, augļus, dzērienus. Atgriezies mājās, pagatavoja svētku vakariņas, uzklāja galdu. Pirmie ieradās viņa vecāki — priecīgi, nedaudz pārsteigti, ka dēls ierosinājis ģimenes vakariņas. Pēc tam durvīs parādījās Baibas ģimene. Viņas tēvs — spēcīgs, nedaudz nosirmojis vīrietis ar plašu smaidu — apstājās uz sliekšņa, ieskatījās un pēkšņi iesaucās:
— Tu paskaties! Liepa! Neticu savām acīm!
Viņi spēra soli viens otram pretī un cieši apskāvās, vīrišķīgi, kā apskaujas cilvēki, kas kopā pārdzīvojuši labākos gadus un pēkšņi tos atkal atcerējušies.
Pie galda viņi atcerējās vecos braucienus, smieklīgus gadījumus. Baiba sēdēja pretī Kārlim, un, kad viņu skatieni nejauši sastapās, abi smaidīja — bez vārdiem, draudzīgi. Pēc vakariņām viņi divatā izgāja uz balkona, lai paskatītos uz saulrietu.
— Labi sanāca, — teica Baiba, atspiedusies pret margām. — Pārsteigums izdevās. Tētis joprojām netic, ka tas viss nav sapnis.
— Vēl kā, — atbildēja Kārlis. — Tāda sajūta, it kā būtu atgriezušies pagātnē. Tikai mēs tagad esam pieauguši.
Viņa pamāja.
— Jā. Bet, zini, blakus tev joprojām ir mierīgi. Kā toreiz, pie ugunskura.
Viņš paskatījās uz viņu, gribēja kaut ko teikt, bet paklusēja. Vienkārši pamāja. Nav laiks, nav vieta. Un tomēr kaut kur dziļi iekšpusē iedzēlās — vai nu atmiņa, vai priekšnojauta.
Elīna tikmēr pārliecinoši atguvās. Kārlis viņu apmeklēja regulāri. Nes augļus, jogurtus — nevis tāpēc, ka jādara, bet tāpēc, ka nevarēja neierasties. Tas bija drīzāk cilvēciska izpausme, nevis mīlestības. Kad viņš ienāca, viņa vienmēr centās uzsmaidīt — ar to pašu smaidu, ar kuru agrāk prata apburt ikvienu. Tikai tagad tajā nebija ne spožuma, ne pārliecības — tikai neveiklība.
— Sveiks, — viņa teica, skatoties uz viņu ar cerību, it kā gaidītu, ka viņš apsēdīsies blakus, paņems aiz rokas, teiks: “Viss būs, kā agrāk.”
Bet starp viņiem tagad bija izaudzis mūris. Neredzams, bet nepārvarams. Katru reizi, skatoties uz viņu, viņš atcerējās to pašu sarunu no reģistratora — viņas balsi, intonāciju, pārliecību par to, ka viss notiks pēc plāna. Šie vārdi bija iegravēti atmiņā, un nekāds žēlums tos nevarēja izdzēst. Dažreiz viņa mēģināja uzsākt sarunu:
— Kārli… piedod man, lūdzu. Es nezinu, kas man uznāca… Tas viss — muļķība, kaut kāda traka kļūda…
Viņš klausījās klusējot, nolaida acis un tikai klusi teica:
— Elīn, galvenais tev tagad — lai viss būtu labi.
Bet iekšpusē viss jau bija izlemts. Viņš saprata, ka tā tālāk nevarēs. Piedot — vēl jo mazāk. Pēc mēneša, saņēmis drosmi, viņš iesniedza pieteikumu. Bez paskaidrojumiem. Vienkārši parakstījās, atdeva dokumentus un izgāja ar sajūtu, it kā būtu izelpojis to, kas visu šo nedēļu spieda no iekšpuses.
Ar Baibu viņi turpināja tikties. Sākumā vajadzības dēļ — kopā brauca pie vecākiem, palīdzēja ar sīkumiem. Pēc tam sāka biežāk sazvanīties, apspriest visu pēc kārtas: grāmatas, filmas, pat receptes. Sarunas ritēja viegli, bez saspringuma, it kā starp viņiem nebūtu gadu ilgas pauzes.
Kārlim joprojām bija grūti. Un, iespējams, tieši tāpēc viņš tik ļoti tiecās pie Baibas. Viņā bija kaut kas nomierinošs — vienkāršs, skaidrs, uzticams. Viņa prata klausīties. Nepārtraucot, nežēlojot — vienkārši esot klāt. Viņi vēl nezināja, pie kā tas viss novedīs. Pagaidām vienkārši bija blakus. Bez solījumiem, bez gaidām — it kā divi cilvēki, kas palīdz viens otram iziet cauri krēslai un atkal iemācīties ticēt, ka priekšā noteikti būs rīts.
