— Mammu, bet tas Mehmeds, ar kuru tu kopā peldēji un dejoji, palika Turcijā? Viņš pie mums nebrauks?
Es nepaspēju dzirdēt atbildi, tāpēc iegāju virtuvē un jautāju:
— Kas ir tas Mehmeds?
— Kas ir tas Mehmeds? — jautāju, un Anna atbildēja, it kā gatavojot kaut ko pannā.
— Nesaki tā, Arnis taču tikai tikko par viņu runāja.
— Andruša, tu atkal kaut ko izdomā! Viņš ir tikai tās Natāļas kaimiņš, — viņa teica, pat nepagriežoties.
Pēkšņi viņa aizskrēja uz vannas istabu un aizsedza muti ar roku. Tad man sāka rasties aizdomas — tieši izbraukšanas dienā kaut kas bija citādāk nekā parasti, un pagājušas jau vairākas nedēļas.
Vakara stundā viņa teica, ka jūtas slikti, un ātrāk gāja gulēt. Bet nākamajā dienā es vairs nevarēju klusēt.
“Tā vide mani slāpēja nost…”: Elīna Didrihsone atklāj, kā jutusies savā dzimtajā pilsētā
— Tu esi stāvoklī? — es tieši pajautāju.
— Nē, — viņa murmināja.
Es klusējot iznācu no vannas ar grūtniecības testu rokās, uz kura skaidri redzējās divas svītriņas.
— Tad kas tas ir?
— Ak… — viņa pieklusināti atbildēja.
— Atbildi! — es pacēlu balsi.
— Jā. Nu un kas tagad? — viņa nopūtās.
— Un kas ir tēvs?
— Protams, tu. Kas gan vēl? — viņa it kā pārsteigta jautāja.
— Ko tu te runā? Padomāsim kopā. Pirms jūs ar Arni devāties ceļojumā, mēs divas nedēļas pat nesanācām kopā — es biju komandējumā. Tad tev sākās regulārs laiks, un pēc tam jūs tur bijāt piecas nedēļas. Pastāsti, kā tu varēji palikt stāvoklī no manis? Lūdzu, paskaidro! — es centos runāt mierīgi.
Viņas vārdi šķita nepatiesi — bezkaunīgi un auksti. Lai gan es centos saglabāt mieru, sajutu, ka esmu vīlies. Un vissliktākais bija tas, ka sāku apjēgt — mani ir pievīlusi sieviete, kurai uzticos visvairāk.
Es uzmanīgi paskatījos uz Annu. Viņa stāvēja ar nolaistu skatienu un rokās vicināja kaut ko — virtuves dvieli vai cimdu, tas nebija būtiski. Svarīgi bija tas, ka viņa izvairījās skatīties man acīs.
— Pasaki tieši — vai tu patiešām mani uzskati par muļķi? — es sacīju mierīgā tonī.
— Andruša, es visu paskaidrošu. Tikai, lūdzu, esi mierīgs, — viņa atbildēja klusi.
— Es tevi klausos.
Un tad viņa beidzot atklāja, ka tas pats Mehmeds ir Natālijas kaimiņš — viņas skolas draugs. Viņš bieži nāca ciemos, bija uzmanīgs, pieklājīgs un rūpējās par viņu. Taču vēlāk viss attīstījās tālāk — viņa zaudēja paškontroli, un sākās romāns.
— Bet vai Natālija un viņas vīrs to visu zināja? — es vaicāju mierīgāk, cenšoties saprast situāciju.
— Viņi bija blakus, bet īpaši neiejaucās, — atbildēja Anna.
— Un cik reizes jūs tikāties? — es pajautāju, pat īsti nesaprotot, kāpēc.
— Nav īsti svarīgi, viens vai desmit… — viņa atbildēja.
— Es neatceros… Tur bieži ir svinības, un es tam neesmu pieradusi… — viņa klusi pasmīnēja. — Piedod.
Es skatījos uz viņu. Viņa turēja skatienu nolaistu un klusēja. Vēl nesen viņa teica, ka viss ir kārtībā, bet tagad izrādās, ka ir romāns ar turku un grūtniecība.
— Anna, vari man paskaidrot, kāpēc tu to slēpi? Tu taču teici, ka viss ir kārtībā. Tagad tu man stāsti, ka esi bijusi kopā ar kādu citu un gaidi viņa bērnu. Kā mēs tālāk rīkosimies?
— Es to neplānoju… es to nedarīju tīsām… — viņa atbildēja.
— Neplānoji? — es jautāju, cenšoties saprast.
— Jā.
— Tad ko tu iedomājies darīt?
Tajā brīdī vairs nespēju palikt vienaldzīgs. Mana balss atskanēja skaļāk, nekā biju iecerējis. Vārdi izskanēja telpā, kurā bija sakrājušās pārdomas, neizpratne un jautājumi, uz kuriem neatradu atbildes.
— Vai tu tiešām uzskati, ka šī situācija nav tev jāuzņemas? Tu biji kopā ar citu cilvēku, un tagad gaidi no viņa bērnu… Un tomēr uzvedies tā, it kā viss būtu normāli. Palīdzēsi man saprast — kā tas notika? Vai tiešām viss gulstas uz maniem pleciem?
Anna klusēja, skatienu novērsusi un rokas turēja sejai priekšā. Es vēroju viņu un domāju — iespējams, viņa apzinās notikušo. Bet manā skatījumā viss jau bija mainījies. Tas, kas bija starp mums, šķita izzudis. Neatgriezeniski.
Es nespēju palikt šajā dzīvoklī. Piegāju pie dēla, teicu, ka mani steidzami izsaukuši uz darbu, novēlēju arlabunakti — un aizgāju. Devos pie Ričarda, drauga. Pēc četrdesmit minūtēm jau sēdēju pie viņa virtuvē ar glāzi rokā, mēģinot kaut nedaudz sakārtot domas.
— Nu tev gan vakars, brāl! — Ricis pakratīja galvu, noklausījies visu stāstu. — Es biju pārliecināts, ka Anna tev ir kā eņģelis bez spārniem.
— Jā, eņģelis, — es savādi pasmaidīju. — Ja vien tikai gulētu… Bet viņa tagad ir stāvoklī.
— Un ko tu domā darīt?
— Domāju šķirties. Bet dēls… Negribu, lai viņš aug bez tēva. Es pats esmu to pārdzīvojis.
Mēs pasēdējām, papļāpājām un pēc tam gājām gulēt. No rīta es tomēr izlēmu doties mājās — bija jāmeklē risinājums.
Anna pabaroja Arni.
— Tēt! — dēls priecājās. — Es domāju, mamma mani šodien vedīs uz skolu!
— Nē, dēliņ, to darīšu es, — sacīju es.
Anna klusām jautāja:
— Vai gribi brokastis?
Es neatbildēju. Klusi klusēju, jo vienkārši nezinu, kā tagad ar viņu runāt.
Pēc skolas man piezvanīja sievas mamma.
— Andrej, mums steidzami jāpaspēj parunāt. Nesatraucies! Anna man visu izstāstīja. Nu ko tu — tiešām ģimeni drupināt dēļ tādām sīkām lietām? Brauc, parunāsim kā pieaugušie.
Sākumā vilcinājos, bet sapratu, ka no viņiem tik viegli neaizbēgšu. Braucu. Pie sievas mammas jau bija arī Anna. Sākām ar tā saukto “ģimenes sapulci”.
– Nerīkojies pārsteidzīgi, Andruša! — mierināja sievas tēvs.
— Tu domā par sevi, bet padomā arī par dēlu! Viņam tāpat ir grūti — pārejas vecums, un te vēl šķiršanās! — iesaucās sievas mamma.
— Tātad jūs tiešām domājat, ka man jāaudzina svešs bērns? — jautāju es.
— Nu un kas? Viens bērns vai divi — kāda starpība! Anna nožēlo to, kas noticis. Vienkārši bija kļūda!
— Es nevaru tik ātri piedot. Man ir nepieciešams laiks pārdomām, — teicu un aizgāju.
Naktī negulēju — domāju un meklēju risinājumu. No rīta atkal ieradās sievas mamma.
— Andrej, vai esi izdomājis, kā rīkoties? Ir vēl iespēja pieņemt lēmumu, kamēr nav par vēlu.
— Man tas nav viegli. Es tikai gribu saprast, ko darīt tālāk, — atbildēju.
— Tas nav viegli nevienam, bet vajag domāt par visiem — arī par mazuli.
— Es apzinos, un man vajag laiku pārdomām, — teicu.
— Dari, kā uzskati par pareizu, — atbildēja viņa, saprotoši, bet arī ar savu viedokli.
Es aizgāju. Sākumā dzīvoju pie Ričarda, pēc tam izīrēju dzīvokli. Dēlam visu izskaidroju. Esmu ar viņu katru nedēļu: pastaigājamies, sarunājamies, vedu dāvanas.
Ar Annu vairs nesazinājos. Viņa rakstīja, lūdza «sākt no jauna». Bet no kā sākt? No visa, kas noticis?
Esmu izlēmis — iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Viņa nesteidzas, cer, bet es jau visu izlēmu.
— Dēliņ, dari tā, kā sirds liek. Saglabā mieru un domā par sevi un dēlu. Katram no mums ir sava atbildība un savi ceļi.
Es pieņēmu savu lēmumu. Audzināt bērnu, kurš nav mans, būtu grūti gan man, gan dēlam.
Uzticība ir svarīga attiecībās, un, ja tā ir mainījusies, arī ģimenes dzīve mainās. Ir brīži, kad lietas vairs nevar atgriezt tādas pašas kā agrāk.
Kā jūs domājat — vai šādā situācijā ir iespējams saglabāt mieru un rast risinājumu, kas derētu visiem? Dalieties savās domās un pieredzē komentāros! Būšu pateicīgs par jūsu viedokļiem.
Kā patiesībā pareizi valkāt zeķubikses – 10 noteikumi, lai izskatītos kā īsta dāma
