Krēsls ar nepatīkamu skaņu aizslīdēja pa linoleju. Viņš piegāja pie loga un novērsās no mums. Viņa pleci bija saspringti. Es zināju šo žestu: viņš bija neapmierināts. Bet šoreiz ne uz mani. Tēju mēs izdzērām klusumā. Bet tas jau bija cits klusums — nevis nomācošs, bet apzināts. Kad viņi gāja prom, Andris ilgi ņēmās ar auklām. Pēc tam iztaisnojās, paskatījās uz mani kaut kā zem uzacīm, vainīgi un apjukuši.
— Mamm, tu… piedod, — viņš norūca. — Es pats tikšu galā ar to nomaksu. Neesam mazi bērni.
Viņš nemetās apskaut, neiekrita pie kājām. Dzīve nav seriāls, cilvēki nemainās vienā sekundē. Bet viņš pirmo reizi negribēja ņemt manu piedāvāto paku ar mājas sagatavēm.
— Pati ēd, mums pietiks, — viņš teica un stingri aizvēra durvis.
Un Ieva atvadoties saspieda manu roku nedaudz ciešāk nekā parasti.
— Nopērciet zābakus, Ingrīda, — viņa nočukstēja. — Lūdzu. Tieši rīt.
Nākamajā dienā es devos uz tirdzniecības centru. Ne uz tirgu, kur viss ir lētāk, bet uz normālu veikalu. Es mērīju apavus ilgi, pētīju. Skatījos nevis uz cenu zīmi, bet uz to, kā kājai iekšpusē — vai ir mīksti, vai ir silti.
Es nopirku zābakus uz dabīgas kažokādas. Tie maksāja astoņdesmit piecus eiro. Dārgi. Prātā neņemami dārgi priekš manis iepriekšējās. Bet, kad es izgāju tajos uz ielas, man likās, ka pat gaita ir mainījusies. Es gāju pārliecinoši, neslēpjot acis, nesavilkdama. Ziniet, kas ir visbrīnumainākais? Pasaule nesabruka. Saule nenodzisa no tā, ka es iztērēju naudu sev. Pagāja mēnesis. Andris tagad zvana retāk, bet mēs runājam ilgāk.
Viņš stāsta par darbu, par plāniem, nevis sāk sarunu ar frāzi “Mamm, te tāda lieta…”. Vakar atsūtīja mazdēla fotogrāfiju un parakstu: “Paši tikām galā, bez vecmāmiņas palīdzības.” Es uzsmaidīju.
Izrādījās, ka mīlestība pret bērniem netiek mērīta ar pārskaitījuma summu uz karti. Dažreiz vislielākā mīlestība ir laikus pateikt “nē” un ļaut viņiem beidzot pieaugt. Pat ja tam nāksies parādīt viņiem savu vairs ne jauno, lāpīto dzīvi. Bet vai jūs spētu atteikt bērnam grūtā situācijā, zinot, ka jums ir nauda? Vai arī uzskatāt, ka mātei ir pienākums atdot visu līdz pēdējam centam?
Šis stāsts atklāj
Ka beznosacījuma mīlestība pret bērniem nedrīkst pārvērst māti par bankomātu vai bezgalīgu resursu. Patiesā mīlestība pret pieaugušiem bērniem prasa mācību, nevis tikai palīdzību.
Brīdī, kad Ingrīda pirmo reizi atļāvās pateikt “nē” un izvēlējās nopirkt sev siltus zābakus (t.i., pažēlot sevi), viņa pārtrauca būt glābšanas riņķis un kļuva par spoguli. Dēls, Ievas drosmīgās iejaukšanās dēļ, bija spiests ieraudzīt saspraudi (savu māti, kura piezemē savas vajadzības viņu labā) un pirmo reizi pats saskarties ar pieauguša cilvēka atbildību.
