Edgars noraustījās. Līga piecēlās un gāja atvērt. Uz sliekšņa stāvēja tā pati sieviete. Ņina. Un ar viņu sieviete ap piecdesmit, ar Valda stingro seju. Vija.
— Mums jāparunā, — bez ievada teica Ņina.
— Nāciet iekšā, — Līga atkāpās.
Viņas iegāja viesistabā. Ieraudzījusi Edgaru, Vija pasmaidīja.
— Ā, arī mantinieks ir šeit.
— Ko jums vajag? — Edgars pacēla uz viņām smagu skatienu.
— Noņemiet liegumu no mūsu dzīvokļa, — teica Vija. — Jums uz to nav tiesību.
— Šo dzīvokli nopirka mans tēvs, — teica Edgars.
— Viņš to uzdāvināja manai mātei, — skaidri noteica Vija. — Un pēc tam man.
— Par manas mātes naudu, — klusi, bet skaidri teica Līga, ienākot istabā.
Ņina paskatījās uz viņu. Viņas skatiens vairs nebija uzvarošs.
— Valdītis par mums rūpējās. Viņam bija pienākums.
— Viņam bija pienākums tikai pret mani. Mums bija laulība. Bet jums… — Līga meklēja vārdu, — …jums bija projekts.
— Tu neko nezināji. — iesaucās Vija. — Tu sēdēji savā čaulā, bet viņš dzīvoja. Viņš dzīvoja ar mums.
— Un par šo dzīvi viņš maksāja ar manu naudu, — Līga piegāja pie galdiņa un paņēma virsējo burtnīcu.
— Lūk, — viņa to pasniedza Edgaram. — 1995. gads. “Edgars – augstskola – 5000”. Zemāk: “Vija – atvaļinājums (Grieķija) – 5000”. Tavs darbs un viņas prieks maksāja vienādi.
Edgars skatījās uz rindiņām.
— Tu zināji par to? — viņš pacēla acis uz Viju. — Tu zināji, ka viņš no mums ņem?
— Viņš neņēma. Viņš vienkārši ņēma to, kas viņam piederēja. Viņš pelnīja un kā viņš ar to rīkojās — tā ir viņa darīšana. Viņš jūs uzturēja? Uzturēja. Tāpēc nerunājat niekus.
Un tajā brīdī Edgars visu saprata….
Viņš redzēja viņā to pašu tēva “loģiku”. To pašu Pragmatismu, atbrīvotu no sirdsapziņas. Viņš redzēja sievieti, kura visu mūžu uzskatīja, ka viņai ir tiesības uz svešu. Viņš lēnām piecēlās.
— Prom, — viņš teica.
— Ko? — Vija apstulba.
— Prom no mūsu mājas. Visi jautājumi — caur attiecīgajām iestādēm.
Kad viņas aizgāja, Edgars ilgi stāvēja pie loga.
— Mamm…
— Jā.
— Es… es atcelšu tēva speciālistu. Mēs strādāsim ar tavējo.
Līga pamāja.
— Tu atsauksi prasību pret firmu? — viņš to jautāja klusi, nepagriezies.
— Nē.
Viņš strauji pagriezās.
— Bet es taču… es esmu tavā pusē.
— Firma — tas arī ir aktīvs. Tas tika pirkts par kopīgu naudu. Es negribu neko, kas saistīts ar viņu. Es gribu savu daļu. Es paņemšu naudu, Edgar. Bet tu… tu vari izpirkt manu daļu. Sākt no tīras lapas. Bez viņa “grāmatvedības”.
Viņš skatījās uz viņu. Uz savu māti, kuru viņš vienmēr uzskatīja par klusu, paklausīgu.
— Labi, — viņš teica. — Es izpirkšu.
Pēc pusgada viss bija beidzies
Atzina Līgas taisnību. Pētersonu dzīvokli pārdeva izsolē. Nauda no pārdošanas, kā arī ievērojama summa no Valda kontiem un daļa firmā, tika pārskaitīta viņai. Edgars paņēma milzīgu kredītu, bet izpirka mātes daļu. Tagad viņš bija vienīgais īpašnieks. Viņu attiecības bija saspīlētas, bet godīgas. Pirmo reizi dzīvē. Līga pārdeva arī viņu lielo dzīvokli. Viņa nopirka sev mazu. Tajā pašā klusajā rajonā, kur dzīvoja Ņina. Bet jaunā mājā.
Viņa neveica remontu. Vienkārši izkārtoja savas grāmatas. Tajā vakarā viņa sēdēja uz balkona. Apakšā trokšņoja bērni. Pilsēta dzīvoja savu dzīvi. Viņa neko “nesāka no jauna”. Viņa negāja uz jogu un neatvēra studiju. Viņa paņēma pēdējo lietu, kas palika no Valda, — to pašu albumu ar “Ģimenes 2” fotogrāfijām. Viņa paskatījās uz laimīgajām “Valdīša” un viņa sieviešu sejām. Un tad akurāti nolaida albumu atkritumu tvertnē. Liliju smarža izvēdinājās. Viņas dzīvoklis smaržoja pēc svaigas krāsas un ne pēc kā cita. Un tā bija labākā smarža pasaulē.
Pēc pusotra gada
Svaigas krāsas smarža Līgas dzīvoklī jau sen ir zudusi. Tagad šeit smaržoja pēc vāja citrona ziepju aromāta un grāmatu lappušu putekļiem. Viņa nekļuva par bagātnieci. Viņa kļuva par maksātspējīgu. Visu, ko viņa atguva, viņa netērēja tērpiem vai ceļojumiem, kādu viņai nekad nebija bijis. Viņa to noguldīja dažādos kontos. Viņa izpētīja.
Viņai bija septiņdesmit trīs gadi. Katru rītu viņa sēdās ar planšeti, ko viņai negribīgi uzstādīja Edgars, un sekoja jaunumiem. Viņa lasīja finanšu ziņas. Viņas vīrs bija “Pragmatiķis”. Bet, kā izrādījās, ļoti slikts. Viņš slēpa naudu krājgrāmatiņās un burtnīcās. Līga investēja “zilajos čipos”.
Edgars viņai zvanīja tagad stingri svētdienās. Sarunas bija īsas, lietišķas. Reiz viņš ieradās nedēļas vidū. Izskatījās izmocīts. Firma, attīrīta no tēva “ēnu grāmatvedības”, tik tikko turējās virs ūdens.
— Mamm, — viņš sāka, — man ir problēmas. Man vajag atlikt maksājumu uz mēnesi.
Līga skatījās uz viņu. Mantinieks. Valda kopija.
— Nē, — viņa teica. Mums ir maksājumu grafiks, Edgar. Tu pats to parakstīji.
— Es atradīšu naudu, — viņš nočukstēja.
— Es nešaubos, — viņa atbildēja.
Viņš aizgāja. Viņa zināja, ka viņš tiks galā. Viņš bija līdzīgs Valdim, bet viņā nebija tās “netīrās” domāšanas. Viņam vienkārši vajadzēja stingru auditu. Nākamajā nedēļā viņa gāja no veikala. Pie lielveikala, pieturā, viņa ieraudzīja pazīstamu siluetu.
Vija. Viņa bija ļoti mainījusies. Dārgais aitādas mētelis nomainīts uz bezveidīgu dūnu jaku. Viņa stāvēja ar smagām somām un gaidīja autobusu. Viņu skatieni sastapās. Vija nenovērsa acis. Līga skatījās uz viņu bez prieka. Viņa skatījās uz viņu, kā grāmatvedis skatās uz slēgtu atskaiti. Ar interesi, bet bez emocijām. Viņa vienkārši pamāja ar galvu.
Tāpat kā toreiz Ņina pamāja ar galvu viņai. Bet viņas mājiens nozīmēja ko citu. Tas nozīmēja: “Rēķins apmaksāts. Bilance saskaņota.” Viņa šķērsoja ielu un iegāja savā kāpņu telpā. Mājās viņa atvēra planšeti. Viņas akcijas šodien nedaudz pieauga.
