Mana vīramāte Ausma sajauca Messenger čatus un atsūtīja ziņu, kas bija paredzēta kādam citam

Ziņa, kas mainīja visu. Telefons nopīkstēja, kad Agnese pēc vakariņām pabeidza mazgāt traukus. Viņa noslaucīja rokas dvielī un paņēma tālruni. Ziņa no vīramātes Ausmas…

Savādi — parasti viņa zvanīja, rakstīt nemīlēja, sūdzējās, ka burti ir mazi un pirksti netrāpa. Agnese atvēra ziņu un sāka lasīt.

“Gunta, tu iedomājies, atkal tā mūsu vista Agnese izleca. Pagatavoja kaut kādus aizjūras salātus, bet Mārtiņam tādus nevar. Es viņai cik reižu teicu — vāri zupu, taisi kotletes. Bet nē, visu pa savam. Izrādās, rāda, kāda viņa saimniece. Bet saimniece no viņas nekāda, grīdas mazgā reizi nedēļā, es viņas vecumā mazgāju katru dienu. Un lieko nomest nevar, pa pēdējo gadu viņu tā izpūta, ka bail skatīties. Mārtiņš mans iztur, bet kur liksies, bērns taču. Bet es viņam saku — ja kas, es mazdēlu paņemšu, kaut kā izaudzināsim. Viņš tikai atmet ar roku, bet es taču redzu, ka viņš ir nelaimīgs ar viņu.”

Agnese pārlasīja ziņu trīs reizes. Burti dancoja acu priekšā, saplūda vienā melnā putrā. Tā Agnese. Izpūta. Saimniece nekāda. Viņa apsēdās uz krēsla. Blakus istabā vīrs Mārtiņš skatījās futbolu, dēls Markuss uz paklāja spēlējās ar mašīnītēm. Parasts vakars, parasta dzīve. Tikai kaut kas iekšā saplaisāja un sabira. Vīramāte bija sajaukusi tērzētavas. Nosūtīja ziņu viņai, lai gan tā bija paredzēta vīra māsai Guntai. Tik vienkārši, ar vienu pirksta pieskārienu, viņa sagrāva visu, ko Agnese bija būvējusi sešus gadus.

Viņa vienmēr centās izpatikt Ausmai. Kopš pirmās iepazīšanās dienas, kad Mārtiņš viņu aizveda pie vecākiem. Vīramāte toreiz viņu nopētīja ar vērtējošu skatienu un teica: “Nu ko, redzēsim.” Agnese nolēma, ka iekaros viņas mīlestību. Būs ideāla vedekla. Viņa gatavoja zupas un kotletes, lai gan neieredzēja stāvēt pie plīts. Mazgāja grīdas, mazgāja veļu, gludināja. Kad piedzima Markuss, katru nedēļu veda viņu pie vecmāmiņas, lai gan ceļš aizņēma pus stundu vienā virzienā. Uzklausīja padomus, māja ar galvu, pateicās. Cieta piezīmes par svaru, par frizūru, par apģērbu.

Sarunas aiz muguras

Un visu šo laiku vīramāte viņu sauca par vistu. Aiz muguras, sarunās ar meitu. Cik tādu ziņu bija nosūtīts īstajam adresātam? Cik reižu viņas ar Guntu viņu apsprieda, pasmejoties? Agnese piecēlās, piegāja pie spoguļa priekšnamā. Paskatījās uz sevi. Jā, pēc dzemdībām bija pieņēmusies svarā. Jā, nepaspēj par sevi parūpēties — darbs, bērns, māja. Bet “izpūta”? “Bail skatīties”?

Spogulī atspīdēja parasta trīsdesmit divus gadus veca sieviete. Mazliet nogurusi, mazliet izpūrusi pēc darba dienas. Ne skaistule, bet arī ne baidēklis. Normāla. Viņa atgriezās virtuvē. Telefons gulēja uz galda ar ekrānu uz augšu. Ziņa nekur nebija pazudusi — lūk, tā bija, melns uz balta. Pierādījums. Ko tagad darīt? Piezvanīt vīramātei, visu izteikt? Parādīt vīram? Paklusēt un izlikties, ka nekas nav bijis?

“Jūs nezināt, kā dzīvot un kā taupīt” teica vedekla; viņiem bija jāparāda, ko vērta ir viņu labi paēdinātā bērnība

Agnese ielēja sev ūdeni, izdzēra vienā malkā. Viņa tik daudz gadu centās, pielāgojās. Un re, rezultāts. Virtuvē ielūkojās Mārtiņš.

— Agnese, kas tev ir? Kaut kas notika?

Viņa klusējot pasniedza viņam telefonu. Viņš paņēma, izlasīja. Viņa seja pārvērtās.

— Kas tas ir?

— Tava mamma atsūtīja. Sajauca tērzētavas. Domāja, ka raksta Guntai.

Mārtiņš lasīja ziņu atkal un atkal, it kā neticētu savām acīm.

— Viņa to nedomāja tā…

— Bet kā viņa to domāja, Mārtiņ? Ka esmu vista? Ka mani ir izpūtis? Ka tu esi nelaimīgs ar mani?

— Agnese, nomierinies.

— Es esmu mierīga. Esmu ļoti mierīga. Tikai gribu saprast — vai tu zināji?

— Ko zināju?

— To, ka tava māte pret mani tā izturas. Ka jūs ar Guntu to apspriežat. Ka es jūsu ģimenei neesmu nekas.

— Es nezināju. Godīgi.

Agnese gribēja viņam ticēt. Bet šaubu tārps jau grauza no iekšpuses. Varbūt zināja un klusēja? Varbūt pats tā domā, tikai skaļi nesaka? Markuss ieskrēja virtuvē.

— Mamma, es gribu sulu.

— Tūlīt, saulīt.

Viņa izņēma sulu no ledusskapja, ielēja glāzītē. Markuss paņēma glāzi un aizskrēja atpakaļ pie mašīnītēm. Viņam nekas nebija mainījies. Mamma, tētis, vecmāmiņa — visi viņu mīl. Bet kas tur notiek starp pieaugušajiem — viņam nav zināms.

— Es piezvanīšu mātei, — teica Mārtiņš.

— Un ko tu teiksi?

VIDEO:

— Teikšu, ka viņa sajauca tērzētavas. Ka tu redzēji ziņu.

— Un kas tālāk? Viņa atvainosies, un mēs izliksimies, ka viss ir kārtībā? Nē, Mārtiņ. Tā nebūs.

— Bet kā būs?

Skarbā patiesība

Agnese paklusēja. Viņa arī pati nezināja — kā. Zināja tikai, ka pa vecam vairs neizdosies.

— Es vairs pie viņas nebraukšu. Un Markusu nevedīšu.

— Agnese, viņa ir viņa vecmāmiņa…

— Vecmāmiņa, kura aiz muguras mani sauc par vistu. Kura tev iesaka šo visu. Tu tiešām gribi, lai mūsu dēls to dzird?

Mārtiņš apsēdās pie galda, saķēra galvu rokās.

— Tas ir kaut kāds murgs.

— Laipni lūgts manā pasaulē.

Tajā naktī Agnese gandrīz negulēja. Gulēja tumsā un domāja. Atcerējās visus šos gadus — katru aizbraukšanu pie vīramātes, katrus svētkus, katru sarunu. Meklēja zīmes, kuras bija palaidusi garām. Tās bija. Protams, tās bija. Skatieni, kurus Ausma veltīja viņai, kad domāja, ka Agnese neredz. Frāzītes, kuras it kā neko nenozīmēja, bet atstāja nepatīkamu pēcgaršu. “Tu atkal esi šajā kleitā?” “Mārtiņam agrāk garšoja treknākas zupas.” “Markuss ir viss tētī, labi, ka ne tevī.”

Savas vīramātes jubilejā (60 gadi) es pacēlu tostu – radinieki sastinga, kad izteicu noslēpumu, ko “māte” 30 gadus bija slēpusi

Agnese to norakstīja uz vīramātes raksturu. Domāja — viņa ar visiem tāda ir, stingra, prasīga. Izrādījās — nē. Ar Guntu viņa dalījās, jokoja, apsprieda. Gunta bija savējā. Bet Agnese — svešā. No rīta piezvanīja Ausma. Agnese nepacēla. Pēc tam vēlreiz un vēlreiz. Ceturtajā reizē atbildēja Mārtiņš.

— Mamm, jā, viņa redzēja. Nē, nav nomierinājusies. Mamm, pagaidi… Mamm, paklausies…

Agnese no blakus istabas dzirdēja, kā vīramāte kaut ko skaļi runā klausulē. Vārdus nevarēja saprast, bet intonācija bija skaidra — attaisnojas, sašutusi, vaino. Mārtiņš atgriezās ar telefonu rokā.

— Viņa grib ar tevi parunāt.

— Nerunāšu.

— Agnese, varbūt uzklausīsi? Viņa saka, ka tas nebija nopietni, ka viņa vienkārši pasūdzējās Guntai par garastāvokli…

— Ne nopietni? “Vista Agnese” — tas nav nopietni? — tā ir sūdzēšanās par garastāvokli?

— Viņa tā nedomā…

— Mārtiņ, viņa tieši tā arī domā. Vienkārši negribēja, lai es uzzinu. Bet tagad lokās, jo tika pieķerta.

Mārtiņš izskatījās apmulsis. Viņš mīlēja māti, Agnese to saprata. Un negribēja nostādīt viņu izvēles priekšā. Bet klusēt un izlikties, ka nekas nav noticis, viņa vairs nevarēja.

— Es neaizliedzu tev ar viņu kontaktēties. Tu esi viņas dēls, tās ir tavas tiesības. Bet es — nē. Un uz ģimenes vakariņām neiešu. Un Markusu nevedīšu — arī nē.

— Viņa sarūgtināsies.

— Bet es jau esmu sarūgtināta. Pirms sešiem gadiem. Tikai to nesapratu.

Zvans

Pagāja dīvainas dienas. Ausma zvanīja katru dienu, rakstīja ziņas. Agnese neatbildēja. Vīramāte sūdzējās Mārtiņam, teica, ka Agnese viņu dancina. Mārtiņš to atstāstīja, Agnese paraustīja plecus. Vīramāsa Gunta arī mēģināja iejaukties. Piezvanīja kādu vakaru, balss salda, līdzjūtīga.

— Agnesīt, mamma tā pārdzīvo. Viņa to nedomāja tā. Tu taču zini, kā viņa dažreiz izsakās — asi, rupji. Bet sirdī viņa tevi mīl.

— Gunta, tu lasīji to ziņu?

— Kādu ziņu?