— Man tev nav ko teikt, Gunta. Nodod mammai, ka es viņu sadzirdēju. Visus sešus gadus sadzirdēju.
Un nolika klausuli.
Pagāja mēnesis. Pēc tam otrs. Agnese dzīvoja savu dzīvi — strādāja, audzināja dēlu, rūpējās par māju. Bez vīramātes izrādījās pat vieglāk. Nevajadzēja katru sestdienu vilkties uz otru pilsētas galu, uzklausīt piezīmes, tēlot pateicību. Markuss dažreiz jautāja par vecmāmiņu. Agnese atbildēja, ka vecmāmiņa ir aizņemta. Bērns to pieņēma mierīgi — viņa pasaulē bija daudz kā interesanta arī bez vecmāmiņas.
Mārtiņš brauca pie mātes viens. Atgriezās drūms, bet neko neteica. Agnese nejautāja. Viņi abi saprata, ka šī tēma ir kā mīnu lauks. Kādu vakaru Mārtiņš atgriezās no mātes agrāk nekā parasti.
— Agnese, mums jāparunā.
Viņa nolika grāmatu.
— Kas noticis?
— Es teicu mammai, ka, ja viņa grib redzēt mazdēlu un dēlu, tad viņai ir jāatvainojas. Patiesi jāatvainojas. Neattaisnoties, neskaidrot, nenovelt vainu. Vienkārši atzīt, ka viņai nebija taisnība.
— Un ko viņa?
— Sākumā brēca. Pēc tam jau pretēji. Pēc tam teica, ka padomās.
— Tātad nē.
— Pagaidām nē. Bet es viņai liku saprast, ka bez tā — nekā.
Agnese paskatījās uz vīru. Viņš izskatījās nomocījies, bet acīs bija kaut kas jauns. Apņēmība.
— Tu izvēlējies manu pusi?
— Es izvēlējos mūsu ģimeni. Tevi, Markusu, mūs. Mamma to vai nu pieņems, vai nē. Bet es netaisos skatīties, kā viņa tevi pazemo.
Agnese sajuta, kā kaut kas silts pārņem. Pirmo reizi šajos mēnešos — kaut kas labs.
— Paldies, Mārtiņ.
Vasilisa Volodina piecām zodiaka zīmēm sola īpaši labu nedēļu, sākot ar 5. janvāri
— Nav par ko. Sen jau vajadzēja.
Ausma atbrauca pēc nedēļas
Bez brīdinājuma, vienkārši piezvanīja pie durvīm. Agnese atvēra un ieraudzīja vīramāti — novecojušu, sagurušu. Rokās — konfekšu kārba un kaut kāds maisiņš.
— Drīkst ienākt?
Agnese klusējot pagāja malā. Viņas apsēdās virtuvē. Ausma nolika dāvanas uz galda, salika rokas uz ceļiem.
— Es atnācu atvainoties. Man nebija taisnība. Tas, ko es uzrakstīju, ir pretīgi. Tu esi laba sieva manam dēlam un laba māte Markusam. Es nedrīkstēju tā runāt.
— Kāpēc jūs tā domājat par mani, Ausma?
Vīramāte paklusēja.
— Nezinu. Laikam biju greizsirdīga. Mārtiņš vienmēr bija mans puika. Bet tu viņu paņēmi. Muļķīgi, protams. Viņš ir pieaudzis cilvēks, viņam jādzīvo sava dzīve. Bet man bija grūti.
— Un jūs nolēmāt to izgāzt uz mani?
— Izskatās, ka tā. Piedod man. Ja vari.
Agnese skatījās uz vīramāti un mēģināja saprast — ticēt viņai vai nē. Seši gadi izlikšanās, seši gadi divkosības. Vai cilvēks var mainīties no vienas sarunas?
— Es nezinu, vai spēšu piedot, Ausma. Godīgi. Bet esmu gatava mēģināt. Mārtiņa dēļ, Markusa dēļ. Tikai vienosimies — vairs nekādu sarunu aiz muguras. Ja jums kaut kas nepatīk — sakiet man acīs.
— Norunāts.
Viņas paspieda rokas. Savāds žests vīramātei un vedeklai, bet Agnesei šķita — pareizs. It kā būtu noslēgts miers pēc ilga laika. Vakarā viņa parādīja Mārtiņam konfektes un maisiņu — tur izrādījās šalle, adīta ar rokām.
— Mamma pati adīja?
— Izskatās, ka jā.
Šalle bija šķība, cilpas vietām dažāda izmēra. Bet Agnese to uzlika un nenoņēma visu vakaru. Ne tāpēc, ka būtu skaista. Tāpēc, ka tā bija pirmā dāvana no vīramātes, kas veidota, domājot par viņu. Nevis pieklājības pēc, nevis ķeksīša pēc. Bet tāpēc, ka viņa gribēja izpirkt vainu. Varbūt no tā kaut kas sanāks. Varbūt nē. Bet vienu Agnese zināja droši — viņa vairs nekad neklusēs. Necietīs miera labad ģimenē. Neizliksies, ka viss ir labi, kad viss ir slikti. Tā nejaušā ziņa sagrāva ilūziju. Bet tās vietā radās iespēja uzbūvēt kaut ko īstu. Bez meliem un izlikšanās. Un tas bija pat uz labu.
