Pirmo nedēļu Zaiga neatbildēja uz zvaniem. Otrajā uzrakstīja īsziņu: “Nezvani.”
Dace tik un tā zvanīja. Katru dienu. Mamma atmeta.
Trešajā nedēļā Zaiga atbildēja.
— Ko vajag?
— Mamm, kā tev iet?
— Lieliski. Bez jums labāk dzīvojas. Neviens neseko, neapvaino.
— Mamm, satiekamies. Pasēdēsim kafejnīcā.
— Līdzekļu nav uz kafejnīcu. Atšķirībā no dažiem.
— Es cienāju.
Pauze.
— Sestdien. Mūsu ierastajā.
Zaiga ieradās pilnā parādē. Jauna kleita, frizūra no salona, manikīrs. Apsēdās iepretim meitai, lepni pacēla zodu.
— Nu ko, izklaiņojusies?
— Mamm, es neklaiņoju. Es dzīvoju ar cilvēku, kuram uzticos.
Trieciens trāpīja mērķī. Zaiga savilka lūpas.
— Un kas tālāk? Tā arī dzīvosiet pa stūriem?
— Dzīvosim. Godīgi. Bez viltus.
— Mājieni?
— Konstatēju faktu, mamm.
Viņas dzēra tēju, klusēja. Pēc tam Zaiga pēkšņi teica:
— Draudzene izīrē istabu. Studentei. Saka, laba meitene, maksā regulāri.
— Tas ir labi.
— Nauda nekad nav par lieku.
— Jā, mamm.
— Dace… — Zaiga aizķērās. — Es negribēju. Tiešām. Vienkārši… pieradu. Vēl tad, kad tavs tēvs dzīvoja, nācās… izlīdzēties.
— Zinu, mamm.
— Nē, tu nezini. — Zaiga pacēla balsi, bet uzreiz aprāvās. — Labi. Aizmirsīsim.
Viņas tikās reizi nedēļā. Kafejnīcā. Neitrālā teritorijā. Zaiga vairs nepiedāvāja atgriezties. Dace neaicināja pie sevis.
Uz kāzām Zaiga ieradās. Uzreiz iedeva aploksni
— Te ir nedaudz, — viņa samulsusi teica. — Bet no sirds.
Aploksnē bija pieci simti. Godīga nauda. Dace apskāva māti. Pēc kāzām kļuva vieglāk. Zaiga nāca ciemos, bet neilgi. Dace apciemoja māti, bet somu nelaida no rokām. Abas izlikās, ka viss ir normāli. Pēc gada Dace palika stāvoklī. Zaiga priecājās, sāka adīt zābaciņus, pirkt rāpulīšus.
— Varbūt atgriezīsieties? — jautāja viņa vienreiz. — Ar bērnu būs grūti. Es palīdzētu.
— Mamm, mēs tiksim galā.
— Es vairs neņemšu… — Zaiga aizķērās. — Neņemšu.
— Zinu, mamm. Bet mēs jau esam iekārtojušies. Pieraduši.
Zaiga pamāja ar galvu. Saprata — uzticību neatgūt. Var piedot, bet aizmirst — nekad.
Kad piedzima mazmeita, Zaiga ieradās pirmā. Turēja mazuli rokās, priecājās.
— Skaistule! Visa manī.
Dace pasmaidīja. Mamma ir mamma. Ar visiem saviem trūkumiem, dīvainībām. Ne ideāla, bet mīļa. Vakarā, kad Zaiga aizgāja, Andris jautāja:
— Nenožēlo, ka izvācāties?
— Nē. Tas bija pareizi.
— Bet viņa taču ir tava mamma.
— Tieši tā. Mana mamma. Kuru es mīlu. Bet dzīvot ar viņu nevaru. Un tas ir normāli.
Andris apskāva sievu un meitiņu. Ģimene. Īsta. Būvēta uz uzticības, nevis pienākuma. Uz mīlestības, nevis kameras ierakstiem.
Tā aizritēja vēl trīs gadi
Daces un Andra dzīve ritēja savu gaitu, mierīga un nosvērta. Meitiņa Elīna auga, nesot mājās gaismu. Zaiga bija kļuvusi par regulāru, bet kontrolētu viesi. Viņa nekad vairs nenāca bez brīdinājuma. Tās bija klusas, saskaņotas vizītes, kurās dominēja rotaļas ar mazmeitu un tējas dzeršana. Reiz, kad Zaiga jau grasījās iet, viņa aizkavējās pie durvīm.
— Dace… — Viņas balss bija neparasti klusa. — Atceries to vienistabas dzīvokli, ko es īrēju? Tai studentei.
— Jā, mamm.
— Nu, viņa tagad beidz studijas un brauc prom.
— Tas ir labi, nauda nekad nav par lieku, — Dace automātiski atkārtoja veco frāzi, bet mātes sejā ieraudzīja dīvainu mirdzumu.
— Es gribētu… es gribētu to pārdot.
Dace sastinga. Tas bija tas pats dzīvoklis, kuru Zaiga bija mantojusi no savas māsas – maza, bet stabila rezerves vieta.
— Pārdot? Kāpēc?
Zaiga novērsa skatienu uz paklāju. — Es esmu par vecu, lai nodarbotos ar īrniekiem. Un, Andris teica, ka jūs atliekat naudu lielākam mājoklim.
Dace nespēja noticēt savām ausīm. — Ko tu ar to domā?
— Es domāju, ka varētu jums to pārdot par ļoti labu cenu. Par to naudu, ko mēs savācam, lai nopirktu kaut ko jaunu, labāku.
Zaiga beidzot pacēla acis.
— Es zinu, ka jūs man neuzticaties. Un es to saprotu. Bet, varbūt… varbūt es varētu Elīnai atstāt kaut ko godīgu.
Dace piegāja un apskāva māti. Tas bija neveikls apskāviens, bet tas bija patiess.
— Paldies, mamm. Mēs par to padomāsim.
Pēc pāris mēnešiem Dace un Andris tomēr nopirka to dzīvokli, lai gan ne visu, bet tikai daļu ar aizdevuma palīdzību. Zaiga ieturēja vārdu un noteica simbolisku cenu. Viņas māte palika dzīvot savā mājā, bet tagad bija vēl viens mājoklis, kas oficiāli piederēja Dacei – droša sala.
Vienu vakaru Dace atnāca pie mātes, lai palīdzētu viņai uzkopt garāžu, kurā Zaiga vēlējās iekārtot nelielu darbnīcu. Starp vecām kārbas atradumiem Dace uzgāja mazu, vecu, samta kastīti. Iekšā gulēja sena, izbalējusi Daces bērnības fotogrāfija un naudas banknotes. Tās bija precīzi pieci tūkstoši, ko Zaiga bija saņēmusi kā mīkstinātu atlīdzību par pārdoto dzīvokļa daļu. Bet zem tām atradās vēl viena, plānāka aploksne. Dace atvēra aploksni. Iekšā bija glīti salocīts lapiņa, uz kuras ar mātes neuzmanīgo rokrakstu bija rakstīts:
“Piedod man par visiem tiem pieciem gadiem, meitiņ. Es zinu, ka ar šo nepietiks. Bet es gribu, lai tu zini. Esmu atmaksājusi tev divdesmit divus tūkstošus. Tas ir par visām manām “īres maksām”. Par tām manas vecās kosmētikas bundžiņām, un visām manām naktī veiktajām kļūdām. Lūdzu, izmanto to, lai samaksātu par Elīnas deju pulciņu. Vai par kaut ko, kas jūsos radīs prieku. Neuzskati to par parādu. Uzskati to par mātes mīlestību, kas iemācījusies godīgumu.”
Tā bija liela summa, kas lēnām un pacietīgi bija atlikta no Zaigas algas un pensijas pēdējo gadu laikā. Viņa paņēma kastīti, aizgāja uz istabu, kur sēdēja Zaiga, un klusi to nolika viņai uz galda.
Lasi vēl: Pēc sudraba kāzu jubilejas es noīrēju dzīvokli, bet mans vīrs Valdis joprojām nesaprot kāpēc
— Mamm, tu vari vairs nekrāt.
Zaiga paskatījās uz kastīti, uz aploksni. Viņas acis bija kā divas izdzisušas liesmas.
— Man bija jāizpērk tas, ko es atņēmu, — Zaiga nočukstēja. — Ne jau naudu. Jūsu sirdsmieru.
— Mēs jau sen esam mierā, mamm, — Dace pasmaidīja caur asarām. — Man pietiek ar to, ka tu vairs neņem svešu. Tas ir visdārgākais, ko tu mums vari dot.
Viņas apskāvās. Šoreiz tas bija citādāks apskāviens – pilnīgāks. Viņas neaizmirsīs. Zaudētā uzticība neatgriezīsies pilnībā, bet attiecības bija atjaunotas, un uz jaunajiem pamatiem auga mīlestības un godīguma dīgļi.
Zaiga vairs nebija tāda. Viņa bija vienkārši vecmāmiņa. Ar savu vēsturi, bet ar gaišu, tīru nākotni. Dace un Andris bija ģimene. Pabeigti nevis ideāli, bet īsti, jo viņi iemācījās dzīvot ar patiesību, un tā bija brīvība, ko nevarēja nopirkt par naudu. Tā bija beigas vienam posmam un sākums jaunam, kur naudas jautājums bija kļuvis tikai par naudas jautājumu, nevis par mīlestības un uzticības mēru.
Bet Zaiga… Zaiga iemācījās būt vecmāmiņa. Laba vecmāmiņa no attāluma. Kura nāk ciemos, palutina mazmeitu un dodas mājās. Un vairs neņem svešu. Tāpēc, ka zaudēja visdārgāko — meitas uzticību. Un saprata — nekāda nauda to nav vērta.
