Burvju kabata
Viņas roka ienira tajā pašā somiņā, kur pirms minūtes bija “pilnīgs tukšums”. Noklikšķēja rāvējslēdzējs. Tad vēl viens. Tad ieplīsa slepenā kabatiņa ar “lipučka” aizdari. Visa rinda aizturēja elpu. Pat vīrietis ar minerālūdeni apklusa, vērojot šo fokusu. Gaismā parādījās bieza, ar gumiju pārvilkta banknošu paciņa. Piecdesmitnieki, divdesmitnieki. Tur bija kādi pāris tūkstoši, ne mazāk.
— Atradu! — Maija izdvesa, neskatoties uz mani.
— Paldies Dievam, aiz oderes bija aizkrituši! Kāds brīnums!
Viņa trīcošiem pirkstiem atskaitīja septiņdesmit divus eiro un četrdesmit centus. Pasniedza tos kasierei. Vecākā kasiere klusējot anulēja atteikumu un izsita čeku, nomērot vīramāti ar tādu skatienu, ka jebkurš cits turpat vietā izgaistu.
Bet Maija bija cieta kā akmens.
— Savāc maisus, Līga, — viņa man strupi noteica, slēpjot atlikumu somas dzīlēs.
— Ejam.
Atpakaļceļš
Mašīnā mēs braucām klusējot. Radio es neieslēdzu. Bija dzirdama tikai riepu švīkoņa un maisu čaukstēšana aizmugurējā sēdeklī. Vīramāte bija novērsusies pret logu. Mugura taisna kā miets. Viņa bija aizvainota līdz dvēseles dziļumiem. Viņa, cienījama māte, bija spiesta tērēt savu naudu saviem produktiem. Kāda kliedzoša netaisnība. Pie kāpņu telpas Pļavniekos es atvēru bagāžnieku.
— Jums palīdzēt aiznest līdz liftam? — es pieklājīgi pajautāju.
— Pati tikšu galā.
Viņa izrāva man no rokām smagos maisus ar cilvēkam viņas vecumā pārsteidzošu veiklību.
— Ej pie vīra. Pasaki viņam…
Viņa paskatījās uz mani. Viņas acīs es redzēju domāšanas procesu. Viņa apsvēra, kā pasniegt šo stāstu Pēterim. Kā pataisīt mani par raganu, kura pametusi nespējīgu māti apsmieklam rindā. Bet, acīmredzot, saprata, ka stāsts ar “atrastu” naudu neskan viņai par labu.
— Pasaki viņam, ka man viss ir kārtībā, — viņa stingri pabeidza. — Un paldies, ka aizvedi.
Es iesēdos mašīnā un noskatījos, kā viņa ieiet kāpņu telpā. Sarkanā kafijas paka rēgojās no maisa kā karogs uzvaras gājienā.
Sirdsapziņas garša
Mājās Pēteris gulēja uz dīvāna pie televizora.
— Nu, kā aizbraucāt? — viņš slinki pajautāja.
— Mamma apmierināta? Nopirkāt viņai visu?
Es aizgāju uz virtuvi un ielēju sev ūdeni. Rokas nedaudz trīcēja — pēc spriedzes nāca atslābums.
— Nopirkām, — es teicu.
— Visu nopirkām. Gan ikrus, gan kafiju.
— Nu, un malacis. — Pēteris pagriezās uz otriem sāniem.
— Es taču teicu, ka nav vērts sīkumu dēļ diskutēt. Mammai patīkami, un mums nekas nepietrūka.
Es pasmaidīju savam atspulgam tumšajā logā.
— Tev taisnība, Pēter. Mums nekas nepietrūka. Ne centa.
Tajā vakarā vīramātes telefons klusēja. Viņa nepiezvanīja, lai pasūdzētos Nepalūdza atbraukt nākamajās brīvdienās. Bet es pirmo reizi divu mēnešu laikā dzēru savu tēju un jutos lieliski. Atmiņa ir tiešām izvēlīga lieta. Bet dažreiz to ir ļoti noderīgi labot ar šādu metodi. Un ziniet, ko? Man šķiet, ka tā elitārā kafija viņai šodien nedaudz rūks. Pavisam nedaudz. Pēc pašas sirdsapziņas garšas.
P.S. Skaisti, bet riskanti. Vai jūs zināt labāku metodi? Pierakstieties, ja arī jums patīk taisnīgums (un sava nauda).
