Sapulcējās visi: vīra brāļi, tantes, radinieki.
— Nu lūk, — viņa teica, izņemot no rokām baltu aploksni, — rezultāti ir gatavi.
Pauze. Teātra cienīga. Viņa kavējās, izbaudot mirkli.
— Pēc paternitātes testa… zēns patiešām ir mana dēla bērns.
Telpā iestājās klusums. Kāds atviegloti nopūtās. Kāds pārsteigts čukstēja. Vīramāte it kā zaudēja līdzsvaru, apsēdās, saspiestām lūpām. Taču tās vēl nebija beigas.
Es piecēlos.
— Paldies. Bet tagad mana kārta. Ir vēl viens rezultāts, ko, domāju, visiem būs interesanti dzirdēt.
Vīramāte pēkšņi pieceļas:
— Nē. Lūdzu, nevajag.
— Kāpēc gan ne? Jūs taču gribējāt patiesību.
Es atvēru aploksni.
— Tests parādīja: Igors nav Jāņa bioloģiskais dēls.
Telpā iestājās dziļš klusums. Tēvs lēnām pagriezās pret sievu.
— Ko tas… īsti nozīmē?
Vīramāte nolaida skatienu…
— Tas bija sen… Es domāju, tu nekad neuzzināsi…
Vīrs sēdēja ar atvērtu muti. Tad paskatījās uz mani.
— Vai tu to zināji?
— Nē. Es vienkārši vēlējos, lai viss būtu godīgi. Līdz pašām beigām.
