Vienā no pilsētas centra restorāniem maiņu beidza oficianta Arīna. Aiz muguras bija garš un darbīgs darbs, un vakara stundas ritēja lēnāk. Tobrīd restorānā ieradās Lauris — viesis, kura vārdu daudzi zināja, taču par viņu pašu zināms bija maz. Tāpēc katra viņa ierašanās vienmēr šķita nedaudz īpaša.
Arīna, kā ierasts, strādāja uzmanīgi un bez liekas steigas. Viņa apkalpoja viesi mierīgi, saprotot, ka viņam nepieciešama klusāka vide. Pasūtījums bija vienkāršs: nelielas vakariņas un glāze sarkanvīna. Vīra rokas ar gariem pirkstiem mierīgi atradās uz galda.
Tieši tad Arīnas skatienu piesaistīja gredzens. Tas nebija no platīna vai masīva zelta — vecs sudrabs ar nelielu, bet izteiksmīgu safīru centrā un vienkāršu zvaigžņu rakstu pa malu. Šādu gredzenu grūti sajaukt ar citiem.
Kad Arīna pasniedza viņam ēdienu, viņas uzmanība atkal pievērsās gredzenam. Klusi un ar cieņu viņa teica:
— Piedodiet, ka atļaujos pajautāt… taču manai mammai bija ļoti līdzīgs gredzens.
Arīna bija gatava jebkurai reakcijai — īsam mājienam, pieklājīgam smaidam vai klusam “paldies”. Taču Lauris paskatījās viņai acīs. Tajā nebija ne vēsuma, ne pārākuma — tikai dziļas, mierīgas pārdomas.
— Jūsu mammu… — viņš klusi sacīja, — sauca Marija?
Arīna uz mirkli apjuka. Šo vārdu viņa bija dzirdējusi reti. Mammas vairs nebija, un līdz ar viņu aizgāja arī daļa ģimenes stāsta — par gredzenu, klusajiem vakariem un vecajām vēstulēm, kuras viņa glabāja īpaši rūpīgi.
— Jā… — klusi atbildēja Arīna. — Bet kā jūs…
— Apsēdieties, ja varat, — viņš maigi pamāja. Tas izklausījās kā pieklājīgs, patiess aicinājums.
Arīna viegli piesēda krēsla malā, sajūtot vieglu satraukumu.
— Daudzus gadus atpakaļ, — viņš sacīja, skatoties uz safīru, — manā dzīvē nebija daudz. Tikai plāni par nākotni un cieņa pret cilvēku, kurš man bija svarīgs. Mēs ar jūsu māti iepazināmies pie jūras — bijām jauni un ieinteresēti visā, kas notika apkārt. Šo gredzenu darināju pats: atradu metāla gabalu un nopirku akmeni par saviem iekrājumiem. Tas bija mans veids, kā parādīt, ka attiecos pret šo saikni nopietni. Es lūdzu viņai būt kopā ar mani.
Viņš uz brīdi apklusa, un Arīna vienkārši gaidīja turpinājumu.
— Viņas ģimene mūsu attiecības neatbalstīja, — viņš sacīja. — Tolaik viņi domāja, ka man nav pietiekamas stabilitātes. Viņu aizveda pie tuviniekiem, un pēc kāda laika viņa apprecējās ar citu — jūsu tēvu. Bet es… — viņš klusi piebilda, — sevī nolēmu pierādīt, ka varu sasniegt vairāk. To arī paveicu, taču tas vairs nemainīja toreizējos notikumus.
Arīna klusēja. Viņas atmiņā uzpeldēja mammas vecā fotogrāfija no lādītes — ar to pašu cilvēku, kurš tagad sēdēja viņai pretī.
— Viņa bieži lika šo gredzenu, — maigi sacīja Arīna. — Sevišķi tad, kad diena bija sarežģīta. Viņa uzskatīja, ka tas viņai dod mieru.
— Gaisma… — viņš klusi noteica. — Tā mums abiem radīja savus priekšstatus. Tagad man ir viss, ko kādreiz vēlējos, izņemot pašu svarīgāko.
Ar mierīgu kustību viņš noņēma gredzenu, it kā pieņemot senu lēmumu.
— Es viņu ilgi meklēju, — viņš sacīja. — Uzzināju, ka viņa palika viena un ka viņai bija bērns. Bet atkal nebiju laikā.
Viņš nolika gredzenu Arīnai priekšā.
— Ņemiet to. Tas pieder jums. Tā ir daļa no viņas un no manas atmiņas.
Gredzens viņas plaukstā bija vēss un jutās smagāks, nekā Arīna gaidīja — it kā tas nestu sevī daļu pagātnes.
— Viņa glabāja atmiņu par jums līdz pat savas dzīves beigām, — klusi sacīja Arīna, pieceļoties.
Arīna devās prom, rokā turot abus gredzenus — mammas un to, ko šodien bija saņēmusi. Viņasprāt nelielais ģimenes noslēpums izrādījās daudz nopietnāks nekā viņa bija domājusi. Pie galdiņa sēdošais vīrietis, atgāzies pret krēsla atzveltni, skatījās pilsētas apgaismojumā, kas viņam bija pazīstams, bet nekad nebija bijis īstas mājas sajūtas avots. Vienkāršs komentārs par rotu lika viņam atcerēties, ka dzīves būtiskākās lietas nav saistītas ar materiālām lietām.
Gredzens kabatā it kā atgādināja par sevi ar savu klātbūtni. Arīna noslēdza maiņu ierastā ritmā, īpaši nedomājot par apkārt notiekošo. Kad viņa atgriezās mājās, nelielajā dzīvoklī uz galda tika novietoti abi gredzeni. Divi safīri mierīgi spoguļojās vakara gaismā.
Mammas gredzenu viņa atcerējās ļoti precīzi. Otrs bija veidots citā stilā — ar izteiktākām līnijām un raupjāku formu. Arīna paņēma palielināmo stiklu, ko mamma reiz izmantoja rokdarbiem, un rūpīgi apskatīja gredzena iekšpusi. Zem laika atstātajām pēdām bija redzamas iegravētas zīmes. Nevis “M.V.”, kā viņa gaidīja, bet “V.S. vienmēr”.
“V.S.”? Varētu būt Visvaldis vai kāds cits vārds, taču Arīna neatcerējās, ka mamma būtu jebkad tos pieminējusi. Vienīgais vārds, kas nāca prātā… Lauris. Šī neatbilstība piesaistīja viņas uzmanību. Viņa paņēma krēslu, uzkāpa uz tā un no augšējā plaukta noņēma veco mammas koferi. Zem apģērba kārtām slēpās maza kastīte — ne tā, kurā glabājās rotas, bet vienkārša metāla kārbiņa no saldumiem.
Kastītē atradās nevis vēstules, bet gan pastkartes, vecas fotogrāfijas un neliels pierakstu blociņš.
Dienasgrāmatas sākumā tika daudz rakstīts par jūru, vēju un garām sarunām par mākslu. Tur bieži figurēja vārds Valters. “Valters uzdāvināja man gredzenu. Viņš to veidoja pats. Tas ir nepilnīgs, bet man ļoti mīļš.”
Tālākajās lappusēs parādījās arī Lauris. Viņš bija vecāks un vadīja studentu praksi. Tekstos attiecības ar viņu bija aprakstītas kā intensīvas un mainīgas. “Lauris saka, ka mums ar Valteru būtu grūti. Ka bez stabilas naudas plūsmas nākotne nav droša.
Bēt… viņš iepazīstina mani ar dzīvi, kuru es kādreiz tik ļoti vēlējos.”
Arīna mierīgi atbalstījās pret atzveltni. Viņai kļuva skaidrs, ka mamma pati bija pieņēmusi lēmumu par savu ceļu, izvēloties stabilitāti, ko solīja Valters. Savukārt Laura gredzens palika kā privāta piemiņa par kādreizējiem notikumiem un izvēlēm.
Bet kāpēc Lauris pastāstīja citu versiju? Kāpēc viņš piedēvēja sev stāstu par gredzenu, kas patiesībā nebija viņa?
Atbilde parādījās līdz ar pēdējo lappusi dienasgrāmatā. Tā nebija fotogrāfija, bet ultrasonogrāfijas attēls. Arīna to atpazina uzreiz — mamma bērnībā to vairākkārt rādīja un stāstīja, kur redzama rociņa un kur – sejiņa. Attēla otrā pusē bija pierakstīts: “Lauri, mums būs bērns. Valters par to nezina. Lūdzu, atgriezies.”
Arīnu pārņēma viegla, negaidīta sajūta. Viņa paskatījās uz datumu: tas sakrita ar laiku aptuveni deviņus mēnešus pirms viņas dzimšanas.
Pamazām atklājās, ka tās dzīves laikā viņa par tēvu uzskatītais mierīgais un gādīgais cilvēks nebija viņas bioloģiskais tēvs. Patiesais tēvs bija Lauris — tolaik jauns un ļoti aizņemts ar saviem plāniem. Uzzinot par gaidāmo bērnu, viņš pieņēma lēmumu doties tālāk savu ceļu. Mamma tajā laikā palika viena savos apstākļos, un tieši Valters bija tas, kurš viņu atbalstīja, pieņēma bērnu kā savējo un nodrošināja stabilu vidi, ko Arīna pazina visu savu dzīvi.
Lauris viņai neteica atklātus nepatiesus faktus — viņš vienkārši bija izveidojis sev ērtāku notikumu versiju un ar laiku pats tai noticējis. Savā atmiņā viņš sevi redzēja nevis kā cilvēku, kurš jaunībā pieņēma sarežģītu lēmumu, bet kā apstākļu ietekmētu personu. Viņam šķita, ka rīkojies pareizi, un dzīves laikā viņš centās sevi pārliecināt par to vēl vairāk.
Kad viņš ieraudzīja gredzenu — nevis savu, bet tādu, ko savulaik darināja Vadims — viņa prāts vienkārši piešķīra sev pazīstamāku stāstu. Tā viņš neapzināti pieņēma arī rotas vēsturi kā daļu savas.
Arīna klusumā raudzījās uz diviem gredzeniem sev priekšā. Viens bija mammas pagātnes atgādinājums, otrs — notikumu daļa, kas atklāja viņas tēva pieredzi un pieņemtos lēmumus.
Nākamajā rītā viņa piezvanīja uz Laura kabinetu. Pēc vārda nosaukšanas sekretāre viņu nekavējoties savienoja.
— Es klausos, — atskanēja viņa balss, tai piemita cerīgs tonis.
— Te Arīna. Vai būtu iespējams satikties?
— Protams! Jebkurā laikā. Es…
— Ne restorānā, — viņa piebilda. — Labāk parkā, pie lielās strūklakas.
Arīna uzvilka vienkāršu kokvilnas kleitu — līdzīgu tām, kuras reiz nēsāja viņas mamma. Lauris jau gaidīja, viegli atspiezdamies uz spieķa. Ārpus ierastās restorāna vides viņš izskatījās vecāks un mierīgāks.
— Es izlasīju mammas dienasgrāmatu, — Arīna sacīja, turpinot raudzīties strūklakas virzienā. — Tagad zinu par Valteru. Un arī to, ka jūs aizgājāt tieši tajā laikā, kad uzzinājāt par manu gaidāmo piedzimšanu.
Viņa seja kļuva mierīgāka, un Lauris neko nepaskaidroja pretī. Viņa stājā parādījās neliels nogurums.
— Toreiz es apjuku, — viņš klusi sacīja. — Biju jauns un nepārliecināts, vairāk domāju par saviem plāniem un darbu. Man šķita, ka nauda un karjera ir pats svarīgākais. Kad sapratu, ka tā nav, situācija jau bija mainījusies. Es centos palīdzēt no malas, neatklājot sevi. Pēc tam, kad Valters vairs nebija līdzās, es atkal neatradu drosmi parādīties. Un vēlāk, kad uzzināju jūsu adresi, jūsu mamma jau jutās vāji, tāpēc arī tad nespēju uzsākt sarunu. Tā man palika tikai mana versija par notikušo, kurai ar laiku pats sāku ticēt.
Viņa skatienā nebija pārliecības vai pārākuma — tas bija vienkāršs, kluss un atvērts.
— Piedod man, — viņš teica. Tie bija pirmie patiesie vārdi, ko viņš viņai pateica.
Arīna izņēma gredzenu no kabatas.
— Es to nevaru paturēt. Tas nav par mani. Un arī ne par jums. Tas ir daļa no mammas dzīves. — Viņa mierīgi pasniedza rotu. — Bet esmu gatava jūs uzklausīt. Ne to ideālo tēlu, ko esat sev radījis, bet cilvēku, kāds jūs bijāt toreiz. Varbūt tā labāk sapratīsim, kāds ir mūsu ceļš turpmāk.
Viņš paņēma gredzenu, viegli turot to rokā, un abi apsēdās blakus — tēvs un meita, kurus ilgus gadus šķīra klusums. Šī bija pirmā reize, kad viņi patiešām gatavojās runāt. Ne par to, kas varēja notikt, bet par to, kas patiesībā bija bijis. Šī saruna viņiem abiem kļuva par svarīgu soli.
Viņi sēdēja uz parka soliņa, un starp viņiem bija daļa dzīves, ko viņi nebija dalījuši kopā. Apkārt valdīja mierīga klusuma atmosfēra, kas ļāva abiem saklausīt viens otru.
Leonīds mierīgi turēja gredzenu rokā.
— Akmeni es toreiz nopirku par naudu, ko biju saņēmis, pārdodot savus pierakstus, — viņš sacīja. — Tava mamma teica, ka tas atgādina gaišu vasaras dienu. Aproces daļu izgatavoju pats, pacietīgi.
Pēc tam viņš kādu brīdi klusēja.
— Kad viņa pastāstīja par bērnu, es biju apjucis, — viņš sacīja. — Tajā brīdī nebiju gatavs šādām pārmaiņām un devos prom, atstājot tikai īsu ziņu: “Mums tas neizdosies. Piedod”.
Arīna sēdēja mierīgi. Viņas priekšā bija cilvēks, kurš pēc daudziem gadiem runāja atklāti par to, kas reiz bija noticis.
— Es vēlāk pārskaitīju naudu, — viņš teica. — Toreiz man šķita, ka tā būs pareizi, bet tas nebija īstais risinājums.
— Kāpēc jūs nolēmāt parādīties tieši tagad? — Arīna klusi uzdevusi jautājumu.
Viņš viegli izelpoja.
— Tāpēc, ka mans labsajūtas stāvoklis mainās, un tas ietekmē manu ikdienu. Es sapratu, ka vēlos beidzot saņemties un parunāt ar tevi. Gribēju uzzināt arī to, vai viņai viss bija kārtībā… tajos gados, kad bijām šķirti.
— Viņa dzīvoja mierīgi, — teica Arīna. — Lielā mērā pateicoties Valteram. Tomēr viņa glabāja abus jūsu gredzenus. Tas daudz ko izsaka.
Viņš viegli pakustināja rokas, un Arīna saudzīgi pieskārās viņa plaukstai.
— Es nevaru jūs uzreiz saukt par tēvu, — viņa piebilda. — Bet esmu gatava jūs iepazīt tuvāk. Kā cilvēku.
Viņš pamāja, viegli notraucot mitrumu no acīm.
Pamazām sāka veidoties jauna saikne. Tikšanās sākumā bija īsas un piesardzīgas, vēlāk — siltākas un atklātākas. Viņš stāstīja par saviem ceļojumiem un darba ikdienu, bet Arīna — par mammu, bērnības atmiņām, darbu un saviem mākslas plāniem.
Viņš apmeklēja viņas pirmo mākslas izstādi un iegādājās gleznu ar strūklaku.
— Lai atcerētos mūsu pirmo tikšanos, — viņš sacīja.
Viņš nekļuva par pastāvīgu viņas ikdienas daļu, tomēr ieņēma vietu viņas personīgajā stāstā — sarežģītu, bet svarīgu.
Abi gredzeni nonāca pie juveliera. Viņš tos apvienoja vienā rotā: safīrs nonāca starp divām sudraba līnijām, kas simbolizēja divus dzīves ceļus, kuri tā arī nesaplūda, bet atstāja savas pēdas.
Rotu Arīna nēsāja uz ķēdītes — kā mierīgu pieņemšanu visam, kas bijis.
Pēc diviem gadiem Leonīds Petrovičs vairs nebija kopā ar šo pasauli. Tas notika mierīgi, viņam gulot. Savā testamentā viņš Arīnai atstāja ne tikai mantu, bet arī mammas dienasgrāmatu, kuru viņa reiz bija ļāvusi viņam izlasīt.
Uz pēdējās lapas bija viņa rakstīts īss teikums:
«Paldies tev par to, ka ļāvi man būt atklātam. Piedod. Tavs tēvs».
Arīna lasīja ierakstu atkal un atkal, turot gredzenu, kas sasilis no viņas plaukstas. Šajā brīdī viņu pārņēma klusa, gaiša sajūta par trim cilvēkiem, kas bija atstājuši nozīmīgu vietu viņas dzīvē — mammu, Vadimu un Leonīdu. Katrs no viņiem reiz centās rīkoties pēc saviem spēkiem, mēģinot saglabāt saikni, neskatoties uz laiku un sarežģītām izvēlēm.
Šajā klusumā, kurā bija jūtams siltas atmiņas pieskāriens, Arīna beidzot sajuta iekšēju mieru. Jo īsts atbalss dzīvo nevis kalnos, bet cilvēku sirdīs — un spēj sasniegt pat pēc daudziem gadiem, atgādinot par pieņemšanu un cieņpilnām atmiņām.
