Mana māte uzskatīja, ka es rīkojos nepareizi attiecībā uz bērniem, jo pavadīju ar viņiem pārāk daudz laika. Viņai šķita, ka bērniem būtu jāvelta laiks mācībām un mājasdarbiem, kad viņi atgriežas mājās. Savukārt manas domas par pašattīstību un citām līdzīgām tēmām viņai šķita vienkārši nevajadzīgas un nevērtīgas frāzes.
Tikai izdomāta aizbildināšanās, lai viņas mazbērniem atņemtu neatkarību. Labi, ka viņa vismaz nespieda mani mācīties kopā ar viņiem. Mamma bija pārliecināta, ka maniem bērniem līdz pat gulētiešanai jālasa izglītojoša rakstura grāmatas, lai gan viņiem tās nekad dzīvē vairs nebūs vajadzīgas.
Tas viss turpinājās aptuveni divus mēnešus, un jā, es zinu, ka esmu ļoti pacietīga. Sākumā domāju, ka pilsētas vide viņu tā ietekmē. Tāpēc negribēju, lai mana māte vienkārši sēž četrās sienās. Parādīju viņai pilsētas apskates objektus un pastāstīju, kas notiek apkārt.
Bet viņu tas nemaz neinteresēja. Tad es piedāvāju, vai viņa nevēlas aizbraukt ciemos pie savām draudzenēm uz ciematu.
Uz to bija tikai viena atbilde: “Ko es tur neesmu redzējusi, ar viņiem viss ir tāpat kā vienmēr.”
Galu galā es neizturēju un piedāvāju mammai atgriezties mājās. Varbūt tur viņa jutīsies labāk un nebūs tik nervoza. Viņa ar prieku piekrita šim priekšlikumam, un man un manam vīram bija jāved viņu atpakaļ. Piekrāvām mašīnu pilnu ar pārtiku, ūdeni un visu nepieciešamo. Kopš tā laika manas mātes balss telefonā vienmēr ir bijusi priecīga un jautra. Viņa labprāt ar mani komunicē un neaizmirst pajautāt, kā klājas znotam un mazbērniem.
Es nesaprotu, kāpēc viņas raksturā parādījās šādas izmaiņas. Viņa ir gudra un saprātīga sieviete. Bet kāpēc, būdama manā mājā, viņa sāka uzvesties kā kaprīzs bērns? Vai tiešām mūsu ģimenes klātbūtne viņu tik ļoti nogurdināja? Vai arī viss ir manī un manā rīcībā?
Ko var iestādīt augustā: pilns augu saraksts, kas dos ražu jau agri rudenī
Tas mani izsit no sliedēm un liek justies iztukšotai un nelaimīgai. Es ceru, ka mamma savā ciemā patiešām jūtas labi. Galu galā, ja kaut kas notiks, mēs vienmēr ar prieku viņu uzņemsim atpakaļ. Galvenais ir viņas paša vēlme. Un, godīgi sakot, es gaidu nedaudz vairāk nekā tikai parastu cilvēcisku pozitīvismu.
Kā tu vērtē šo stāstu? Vai tev ir bijusi līdzīga pieredze ar saviem vecākiem? Mēs labprāt dzirdētu tavu viedokli vai pieredzi komentāros!
