Gribu pastāstīt stāstu par to, kā dzīve mainās, ja sieviete pārāk paļaujas uz vīrieti un nespēj būt patstāvīga savās izvēlēs.
Kad man bija 26, es apprecējos un pārvācos no mammas mājām. Pirms tam dzīvoju kopā ar mammu un brāli. Tētis aizgāja no ģimenes drīz pēc brāļa dzimšanas, un, kamēr mamma centās tikt galā ar notikušo, man bieži nācās palīdzēt audzināt brāli.
Rūpes par brāli man nesagādāja grūtības — viņš bija mierīgs un sirsnīgs bērns, un es viņu patiesi mīlēju. Vairāk man rūpēja mammas stāvoklis, jo redzēju, cik grūti viņai bija tikt galā ar situāciju.
Kad mamma beidzot samierinājās, ka tētis neatgriezīsies, viņa sāka meklēt jaunas attiecības. Vīrieši viņas dzīvē mainījās, un šķita, ka viņai ir grūti būt vienai. Kad parādījās Mārtiņš — pārticis, pieklājīgs un izskatīgs vīrietis — es patiesi priecājos, ka mamma, iespējams, beidzot atradusi cilvēku, ar kuru būs mierīgi un stabili.
Brālis ar Mārtiņu labi sapratās, un sākumā ģimenē valdīja miers. Kad mamma paziņoja, ka gaida bērniņu, mēs bijām patiesi priecīgi, un māsiņas piedzimšana mums visiem bija īpašs notikums. Tomēr ar laiku Mārtiņa uzvedība mainījās — viņš kļuva klusāks, attālinājās, un starp viņu un mammu sāka parādīties nesaskaņas.
Drīz vien kļuva skaidrs, ka Mārtiņa uzvedības maiņas pamatā bija tas, ka viņam trūka uzmanības. Viņš jutās atstumts, jo mamma visu savu laiku un rūpes veltīja mazajai. Mamma bija neziņā, kā atrisināt situāciju, līdz Mārtiņš lika viņai izvēlēties starp sevi un bērnu.
Mamma lūdza, lai māsiņa kādu laiku padzīvo pie mums, līdz viss nostāsies savās vietās. Es piekritu, bet mans vīrs par to nav sajūsmā, un es viņu pilnībā saprotu — viņš nebija gatavs šādam pavērsienam, īpaši tagad, kad paši domājam par ģimenes pieaugumu.
Šobrīd neesmu pārliecināta, kā būtu vislabāk rīkoties, lai saglabātu cieņu pret visām pusēm. Būšu pateicīga par jūsu viedokli.
Ko jūs darītu manā vietā?
