— Iedomājies, viņš nosauca mani par «uzturamu», — viņa pateica tik klusi, ka es gandrīz nedzirdēju. — Un zini, par ko? Par to, ka es palūdzu viņu vismaz reizēm pašam nopirkt pārtiku
Ir sarunas, kas, šķiet, ir radītas tikai nesaskaņām. Parasti tās saistītas ar naudu un attiecībām. Es domāju, ka jau esmu dzirdējusi visas iespējamās stāstu versijas, taču mana draudzene Maruta (40) nesen atnesa sižetu, kas būtu pelnījis atsevišķu nodaļu grāmatā “Kā nevajag veidot ģimeni”. Zinot iepriekšējo notikumu gaitu, vārds “uzturama” skanēja kā absurda anekdote.
Viņas vīrietis, Kārlis (45), bija veiksmīgs IT speciālists ar ienākumiem, kā viņa teica, ap 3000–3500 eiro mēnesī. Maruta bija pieticīga grāmatvede.
— Pagaidi, — es precizēju, — vai es pareizi saprotu? Cilvēks ar trīs tūkstošu ienākumiem pārmeta tev, ka tu lūdz tikai to, kas patiesībā ir pilnīgi normāli?
Maruta rūgti pasmaidīja.
— Pat vēl sliktāk. Šī stāsta beigas bija pavisam negaidītas. Bet par to nedaudz vēlāk.
Es atcerējos šo gadījumu ne velti. Tas lika man aizdomāties, cik viegli var grozīt jēdzienus “vienlīdzība” un “partnerība”, īpaši tad, kad starp cilvēkiem ir milzīga finansiāla plaisa. Man būtu interesanti dzirdēt jūsu viedokli: kurš šajā situācijā pārkāpa robežu?
— Mēs ar Kārli kopā esam gandrīz gadu, — viņa sāka savu stāstu, un es gatavojos uzmanīgi klausīties. — Kad mēs iepazināmies, es biju septītajās debesīs. Gudrs, šarmants, dāsns. Veda mani uz dārgiem restorāniem, dāvināja ziedus, mēs nedēļas nogalēs vienmēr kaut kur braucām. Par restorāniem un ziediem maksāja kavalieris. Par ceļojumiem — maksājām uz pusēm.
Es domāju — lūk, beidzot labs vīrietis. Pēc pusgada viņš piedāvāja pārcelties pie viņa. Dzīvot viņa dzīvoklī — plašā trīs istabu mājvietā labā rajonā. Protams, es piekritu. Es biju iemīlējusies un ticēju, ka tas ir mūsu laimīgās kopdzīves sākums. Pirmajā kopdzīves vakarā viņš ierosināja pārrunāt budžetu.
— Vienosimies uzreiz, lai vēlāk nebūtu pārpratumu, — viņš sāka lietišķā tonī. — Dzīvoklis ir mans, hipotekāro atlikumu es maksāju pats.
Un komunālos arī. Tas ir mans ieguldījums. Bet uz tevis būs, nu, visi sadzīves sīkumi. Un pārtika. Bet, protams, arī es pirkšu pārtiku. Vai pārskaitīšu tev naudu. Vienkārši, lai tu ar to pati nodarbotos. Man nav laika. Man šķiet, tas ir taisnīgi.
Tobrīd tas man likās loģiski. Es pērku pārtiku, un viņš man daļu par to pārskaita. Nu, ja reizēm nepārskaitīs — nekas. Normāli. Es tikai ik pa laikam piekrītoši pamāju, lai viņu nepārtrauktu.
— Pirmo mēnesi es lidoju kā uz spārniem. Ar prieku pēc darba skrēju uz veikalu, gatavoju viņam gardas vakariņas, radīju mājīgumu. No Kārļa es naudu neprasīju. Viņš pats pāris reizes nedēļā iedeva man dažus desmitus eiro. Viss bija kārtībā. Bet tad viņš naudu pārskaitīt pārstāja.
Es, aizņemta darbā un sadzīvē, pat ne uzreiz to pamanīju. Turpināju pirkt pārtiku kā iepriekš. Un tad paskatījos savā kontā un sastingstu.
Mana 900 eiro alga bija aizgājusi kā ūdenī. Izrādījās, ka “pārtika un sadzīves sīkumi” diviem cilvēkiem, ņemot vērā pieauguša vīrieša apetīti, kuram patīk steiki un labs siers, — tas nav 150 eiro, bet gan visi 700 eiro. Un vēl arī stiprie dzērieni.
Plus sadzīves ķīmija, plus sīkie mājas izdevumi. Man vairs nepalika naudas pat jaunai blūzītei vai kafijai ar draudzenēm. Es sāku dzīvot no algas līdz algai, pirmo reizi pēc daudziem gadiem. Bet mans kavalieris, šķiet, bija pilnīgi aizmirsis savu solījumu piedalīties pārtikas izdevumu segšanā. Tikai pašā sākumā viņš deva man naudu. Pēc tam — viss. Viss bija uz mana rēķina.
Turklāt Kārlis sev neko neatteica. Jauns gadžets, dārgs apģērbs, vakari ar draugiem. Viņš dzīvoja savu ierasto dzīvi, tikai tagad viņa dzīvoklī bija personīgā pavāre un mājkalpotāja, kas pati par savu uzturēšanos maksāja ar pārtiku. Protams, es klusēt nevarēju. Ierosināju sarunu. Es piesardzīgi, cenšoties neaizskart viņa pašlepnumu, vakarā piegāju pie viņa.
— Kārli, — saku, — es te saskaitīju izdevumus… Man gandrīz visa alga aiziet pārtikai un saimniecībai. Tu taču man solīji pārskaitīt naudu. Vai arī pērc pats.
Viņš nolika telefonu un paskatījās uz mani tā, it kā es būtu palūgusi neiedomājamo.
— Kā tas ir? Mēs taču vienojāmies. Es maksāju par dzīvokli, tu — par ēdienu. Kas mainījies?
Es mēģināju paskaidrot:
— Mainījusies summa. Es negaidīju, ka tā būs tik liela. Turklāt tu solīji, ka arī dosi naudu. Bet tās nav. Manam budžetam tas ir ļoti smagi. Tev ienākumi vairākas reizes lielāki — tev šī summa pat nepamanīsies.
Un tad viņš pateica to, kas man vēl šodien skan ausīs.
— Tā, es nesaprotu. Es nodrošinu mums jumtu virs galvas, maksāju milzīgu hipotēku, lai tu dzīvotu komfortā. Un tu vēl gribi, lai es tevi baroju? Tu vienkārši esi uzturama.
Maruta apklusa, un es redzēju, kā viņas acis iemirdzējās. “Uzturama. Iedomājies? Par to, ka es viņam gatavoju no pārtikas, ko pati pērku par pēdējo naudu. Es klausījos un neticēju savām ausīm. Kā var būt tik… neloģisks? Vai vienkārši izliekas?”
Ar to Maruta neapstājās
“Es viņam tā arī pateicu: tu maksā par SAVU dzīvokli. Tas ir tavs aktīvs, tava īpašuma daļa. Es tajā esmu viesis ar apkalpojošā personāla funkcijām. Es neprasu tev naudu savām iegribām. Es tikai lūdzu taisnīgi sadalīt KOPĒJOS izdevumus par pārtiku. Pārtiku, ko tu ēd katru dienu!”
Bet viņš mani neklausījās. Viņš atkārtoja vienu un to pašu: “Mums bija vienošanās. Neapmierina — neviens netur.” Viņa vārdos nebija ne kripatas sapratnes. Tikai aprēķins par to, ka viņa ērto pasauli kāds ir uzdrošinājies izjaukt.
Maruta noslēdza savu monologu ar vārdiem:
— Es sapratu, ka lieta nav naudā. Naudas viņam netrūkst. Lieta ir attieksmē. Viņš neredz manī partneri. Es viņam esmu tikai ērta funkcija. Un izrādās, ka arī šī funkcija maksā naudu.
Sēžu un domāju: tas taču ir tīrākais finansiālās nevienlīdzības piemērs, ietīts “taisnīga līguma” papīrā. Maruta, protams, dalījās ar šo stāstu sieviešu forumā.
Komentētāji sadalījās divās nometnēs. Daži, man par pārsteigumu, nostājās Kārļa pusē. Bet lielākā daļa, protams, bija neizpratnē par viņa uzvedību.
“3500 eiro un viņam žēl naudas pārtikai mīļotajai sievietei? Tas nav vīrietis, tas ir staigājošs kalkulators. Bēdz, meitene, bēdz,” — emocionāli uzrakstīja kāda.
“Tas ir klasisks modelis. Vispirms viņš apber ar rūpēm, pēc tam iesēdina zelta būrī (savā dzīvoklī), un tad sāk pārmest maizes kumosu. — rakstīja cita.
Tomēr bija arī trešais, praktiskāks viedoklis.
“Vai tu esi pārliecināta, ka gribi vienkārši aiziet? Varbūt viņam vajag dot mācību? Dažreiz vārdi nesasniedz, sasniedz tikai rīcība.”
Lasi vēl: Dabūju mantojumā māju Augšdaugavas novadā, bet tā izrādījās vilku ielenkta
Ko arī izdarīja Maruta
Un Maruta nolēma sekot šim forumā dotajam padomam — ne tikai aiziet, bet arī dot mācību. Viņa apsēdās pie virtuves galda ar kalkulatoru un kladi. Un nolēma viņu “līgumu” pārtulkot valodā, kuru viņas vīrietis, acīmredzot, saprot vislabāk — ciparu valodā.
1.Komunālie maksājumi: “apmēram 100 eiro. Lieliski. Mana daļa — 50 eiro.”
2.Pārtika: “Vidējais rēķins diviem mēnesī, ņemot vērā tavas steikus un manu salātu, — 700 eiro. Mana daļa — 350 eiro.”
3.Sadzīves ķīmija un sīkumi: “Vēl ap 60 eiro mēnesī. Mana daļa — 30 eiro.”
Kopā: 430 eiro — viņas mēneša ieguldījums viņu “vienlīdzīgajā” saimniecībā. Tas jau bija puse viņas algas, bet tā bija tikai pirmā saraksta daļa.
Tālāk sekoja cenrādis par viņas pakalpojumiem, kurus Kārlis, acīmredzot, uzskatīja par bezmaksas piedevu viņas klātbūtnei.
“Pakalpojumu cenrādis mājsaimniecības uzturēšanai”
1.Uzkopšana: trīs istabu dzīvokļa tīrīšana (putekļi, grīdas, vannas istaba) — 1 reizi nedēļā, 25 eiro par reizi. Mēnesī — 100 eiro.
2.Trauku mazgāšana: “Minimālā likme — 3 eiro par vienu mazgāšanu. Divreiz dienā (brokastis–vakariņas) × 30 dienas = 180 eiro.”
3.Loģistika un iepirkumi: “Izbraukums uz veikalu, pasūtījumi, akciju sekošana — 2 eiro par reizi, 3 reizes nedēļā. Kopā — 24 eiro.”
4.Pavāra pakalpojumi: “Vakariņu gatavošana. Pieticīgi ņemot, 5 eiro dienā. Kopā — 150 eiro mēnesī.”
Viņa nolika šo detalizēto rēķinu uz galda un sāka gaidīt. Vakarā Kārlis atgriezās no darba, gaidīdams ierasto vakariņu un kārtību. Tā vietā viņš ieraudzīja Marutu, kas dzēra tēju, un papīru uz galda.
— Kas būs vakariņās? — viņš jautāja, ieskatoties tukšajos katlos.
— Viss uz galda, — viņa mierīgi atbildēja.
Viņš paņēma lapu, pārskrēja ar acīm. Viņa seja mainījās ar katru rindiņu.
— Kas tas ir?! — viņš teica, kratīdams papīru gaisā. — Tu vispār esi traka? Kādi vēl 450 eiro par tīrīšanu un gatavošanu? Es par to nemaksāšu!
Maruta paskatījās viņam tieši acīs, un viņas balsī bija tikai ledains miers.
— Tātad es vienkārši vairs neesmu uzturama. Tagad esmu līdzmaksātāja. Patīk?
Tagad tikai tā — viss uz pusēm. Gan izdevumi, gan darbs. Darbu, kā redzi, es novērtēju pēc vispieticīgākajām tirgus cenām.
Kārlis saprata, ka ir iedzīts stūrī ar savu paša loģiku. Un tad pateica frāzi, kas visu galīgi izšķīra.
— Tev vajadzētu būt laimīgai jau par to, ka tu dzīvo kopā ar mani šajā lieliskajā dzīvoklī, nevis kaut kur nomalē īrētā!
Viņš patiesi domāja, ka dara viņai milzīgu pakalpojumu, ļaujot dzīvot blakus. Viņa klusējot piecēlās, aizgāja uz guļamistabu un izņēma iepriekš sagatavoto somu.
— Paldies par viesmīlību, — viņa pateica jau durvīs. — Bet es laikam izvēlēšos savu “nomali”. Tur vismaz neviens man nepārmetīs maizes kumosu.
Aizgāja. Laimīgo beigu nebija. Jā, šāds “biznesa plāns” paredzēja šādu iznākumu. Bet varone gribēja, kā saka, “aiziet ar pilnu sparu”. Jo jebkurā gadījumā viņa bija nolēmusi šādi neturpināt.
Ko jūs domājat? Kādā valodā runā vīrieši, kas sajauc mīlestību ar pakalpojumu?
