Kad Roberts apprecēja savu mīļoto Ritu, viņš pat nenojauta, cik ļoti mainīsies viņa ģimenes ikdiena. Sākumā šķita, ka viss būs kā filmā – vakariņas, kopīgas brīvdienas, došanās ciemos pie mammas uz laukiem.
Arī Roberts mamma Ilze bija priecīga – likās, ka beidzot būs kāda, ar ko dalīt rūpes par dēlu un arī – prieks par gaidāmajiem mazbērniem. Taču jau pavisam drīz kļuva skaidrs – Rita nebija tā mierīgā, sirsnīgā vedekla, kādu Ilze bija iedomājusies. Pirmie sīkie strīdi sākās pie pusdienu galda. Ritai nekad nebija pa prātam mātes gatavotais ēdiens – vienu reizi par treknu, citu reizi par sāļu. Ilze tik smaidīja un turējās, domāja: “Jaunā paaudze ir citāda, varbūt viņai vienkārši vajag laiku pierast.”
Tomēr laiks tikai pastiprināja visu uz slikto pusi. Rita ne tikai kritizēja, bet arī sāka ierobežot Roberts palīdzību mātei. Ja Ilze lūdza Robertam palīdzēt ar malku, Rita uzreiz iebilda:
– Kāpēc tev vienmēr jāskrien pie mammas? Vai viņa pati neko nespēj?
Un, ja Roberts mēģināja paskaidrot, ka māte tomēr gados, Rita uzreiz iesaucās:
– Tad ej pie viņas dzīvot, ja jau tik ļoti mīli viņas māju un darbus!
Ilze juta, ka sāk zaudēt dēlu, un tas viņai lika ciešāk klusi nopūsties pēc katras reizes, kad viņa juta – Rita negrib, ka dēls brauc pie mammas uz Ainažiem. Kad Ziemassvētkos viņa ar mīlestību un sirsnību bija uzadījusi skaistu šalli dāvanā, Rita tik nobubināja: “Tu gribi, lai man parādās kādi izsitumi? Man no tādas kodīgas vilnas ir alerģija!”. Šalle palika plauktā, bet Ilze bija ļoti sarūgtināta par šādu attieksmi.
Situācija kļuva pavisam traka, kad pasaulē nāca mazbērns. Lai gan sākumā Ilze bija cerējusi, ka tas Ritu mainīs. Ilze cerēja, ka mazbērns pāršķirs jaunu lapu viņu attiecībās. Viņa domāja, ka Rita gribēs atpūsties un Ilze labprāt mazo auklēs un pieskatīs. Taču drīz vien Rita paziņoja:
– Mēs paši tiksim galā. Tu tikai traucēsi ar saviem novecojušajiem padomiem.
Lasi vēl: Skaudrs senču ticējums: kāpēc nekādā gadījumā nedrīkst dzīvot mājā ar netīriem logiem
Pastaigas ar mazbērnu bija aizliegtas, un pat vienkārša vēlme bērnu apkampt reizēm sastapās ar pārmetumiem par “mikrobiem”. Ilze sēdēja mājās, skatījās bērna bildes telefonā un klusībā lūdzās – kaut tikai nesabojātu attiecības ar dēlu pavisam.
Roberts bija starp divām frontēm. Viņš mīlēja sievu, bet arī nevarēja ignorēt mammas prasības. Klusēšana nelīdzēja, jo spriedze auga. Un tad pienāca brīdis, kad viss mainījās. Mazulim nāca zobi, un viņš naktīs bija ļoti nemierīgs – gandrīz nemaz negulēja. Rita bija pagalam nogurusi. Un tad Ilze, kad to uzzināja, vienkārši brauca uz Rīgu, un ieradās – neaicināta.
Kad Rita viņu ieraudzīja durvīm, sākumā gribēja sūtīt viņu projām. Bet, kad ieraudzīja, ka mazais Dāvis beidzot ir iemidzis vecmāmiņas rokās un pa ilgiem laikiem mājās valda klusums, šoreiz saprata – nevajag atteikt.
Pamazām ledus sāka kust. Ilze nesteidzās dot padomus, tikai klusi palīdzēja, kad bija vajadzība. Bet Rita, redzot, ka sievietei patiesi rūp mazbērns un ka viņa nevēlas “pārņemt kontroli”, kļuva atvērtāka. Protams, viņas kašķīgais raksturs neizzuda pavisam, bet viņa iemācījās pieņemt, ka reizēm vecmāmiņa var būt līdzās nevis kā “pretiniece”, bet gan kā balsts.
Un arī Roberts beidzot sajuta atvieglojumu – viņam nebija “jālavierē” starp divām pasaulēm, starp divām sievietēm, kuras viņš mīlēja vairāk par visu uz šīs pasaules. Mamma un sieva nebija kļuvušas par draudzenēm, bet starp viņām sāka valdīt savstarpējs cienījams miers.
Ilze bieži atkārtoja: “Es jau neprasu daudz – tikai mazliet vietas pie jūsu galda un vietu mazā Dāvīša sirdī.” Un Rita smaidoši tam piekrita.
