— Vai tā ir mūsu vaina? Tu nolēmi mūs tā? Pazust? — Mārtiņa balsī ieskanējās vecas, pazīstamas notis — apsūdzība. Vienmēr ir vieglāk apsūdzēt.
— Tas nav sods, — es teicu, skatoties kaut kur telpā starp viņiem. — Tā ir kapitulācija. Jūs uzvarējāt šajā spēlē. Apsveicu.
Es sāku kāpt pa kāpnēm. Mani soļi dobji atbalsojās kāpņu telpā.
— Mamma, lūdzu. — Elīna sauca no lejas, un tagad viņas balsī bija dzirdami šņuksti. — Mums vajag palīdzību. Mums vajag tevi.
Es pusceļā pagriezos. Skatījos uz viņiem no augšas. Divi pieauguši, skaisti, veiksmīgi cilvēki, kuri pēkšņi saprata, ka viņu rezerves lidlauks, viņu mūžīgā aizmugure, viņu “mamma, kura vienmēr gaidīs”, ir pazudis. Un viņi, tik pārliecināti un neatkarīgi, nobijās. Ne par mani. Par sevi. Tāpēc, ka izrādījās — pasaulē ir lietas, ar kurām viņi nevar tikt galā vienatnē. Tāpēc, ka viņu dzīves ierastais fons — mana uzbāzīgā, mūžīgi pieejamā mīlestība — pēkšņi atslēdzās, un iestājās apdullinošs klusums.
— Jums vajadzēja Antru Ozolu, — es teicu. — Viņas vairs nav. Mani sauc Vija. Un es jūs nepazīstu.
Es uzkāpu savā stāvā, iegāju dzīvoklī un aizvēru durvis. Ne tikai aizbultēju, bet aizslēdzu visās slēdzenēs — ķēdīte, aizbīdnis, pagriežamais mehānisms. Klikšķu skaņas bija skaļas, rituālas.
Es atspiedos ar muguru pret durvīm un aizvēru acis. Dzīvokļa klusumā plosījās vētra. Sirds klauvēja kaut kur rīklē. Ausīs zvanīja.
No ārpuses sākumā bija dzirdamas apslāpētas balsis — strīdi, raudas. Pēc tam klauvējieni pie durvīm. Sākumā bikli, pēc tam uzstājīgi, pēc tam izmisīgi. Es nekustējos. Es skatījos uz savu istabu — uz molbertu ar nepabeigto skatu uz līci, uz grāmatu kaudzi, uz krūzi ar atdzisušu tēju. Uz manu dzīvi.
Klauvējieni mitējās. Iestājās klusums. Pēc tam es dzirdēju lēnus, smagus soļus kāpjam lejā pa kāpnēm.
Es piegāju pie loga, nedaudz pavēru aizkaru. Viņi iznāca uz ielas. Stāvēja blakus savai dārgajai ārzemju automašīnai, kas bija neierasti spilgts plankums uz noplukušo vietējo mašīnu fona. Mārtiņš kaut ko nikni runāja tālrunī. Elīna vienkārši stāvēja, nolaidusi galvu, aptvērusi sevi ar rokām, it kā mēģinātu sasilt. Pēc tam viņi iekāpa mašīnā. Ilgi nebrauca prom. Sēdēja, vienkārši sēdēja.
Un es sapratu, ka nejūtu triumfu. Nejūtu atriebību. Nejūtu pat atvieglojumu.
Es jutu klusumu. To pašu, kuru biju izsāpējusi. Tas bija dārgs, pirkts par visa cenu. Un tagad viņi atkal mēģināja to pārtraukt.
Mašīna izkustējās un lēni pazuda aiz pagrieziena.
Es zināju, ka tās nav beigas. Viņi tagad zināja, kur es esmu. Viņi zvanīs pie durvīm, rakstīs vēstules, mēģinās aizklauvēties. Viņi mēģinās atgriezt Antru Ozolu, lai viņa atkal nestu savu mūžīgi gaidošās mātes krustu.
Bet Antra Ozola bija mirusi. Viņa tika apglabāta papīros par vārda maiņu un mājas pārdošanas aktā. Uz viņas kapa nebija ziedu. Bija tikai klusums.
Es piegāju pie molberta, paņēmu otu, uz paletes sajaucu zilo un pelēko. Aiz loga sākās lietus. Jūra kļuva svina pelēka, smaga.
Es nezināju, kas būs rīt. Vai es būšu pietiekami stipra, lai neatvērtu durvis, ja viņi atgriezīsies. Vai spēšu nodzīvot atlikušo dzīvi, skatoties viņu mugurās. Bet es zināju vienu: atpakaļceļa nav. Tilts ir sadedzināts. Laiva ir aizpeldējusi.
Es uzliku pirmo triepienu uz papīra. Nelīdzenu, neideālu. Jaunas gleznas sākumu. Dienas sākumu, kura piederēja tikai man.
Bet aiz loga uz slapjā asfalta vairs nebija svešās mašīnas pēdu. Tikai lietus, kas lēni un metodiski visu aizskaloja.
(stāsta pirmo daļu vari izlasīt pirmajā lapaspusē – spied ATPAKAĻ)
