Armands nobālēja. Viņš skatījās uz tēvu, un viņa acīs pavīdēja apjukums, kauns un sarūgtinājums.
– Tēt, mēs… mēs vienkārši nepadomājām. Mēs tā nogurstam, tik reti esam divatā…
– Es zinu, kas ir nogurums, dēls. Es izaudzināju tevi viens. Bet es nekad neizmantoju savu tēvu, tavu vectēvu, kā klusu, ērtu balstu, lai izrautos atpūtā. Es aicināju viņu ciemos – lai pasēdētu ar viņu pie galda, parunātu, priecātos par viņu. Bet jūs aicinājāt mani, lai nomestu no sevis slogu, un tas ir rūgti un skumji.
Viņš iegāja savā istabā un sāka nesteidzīgi kravāt koferi. Armands stāvēja durvju ailē un klusēja.
– Es nopirkšu tev biļeti uz rītdienu, – viņš beidzot izdvesa. – Uz jebkuru laiku.
– Paldies. Uz rītu.
Nakti Leonīds pavadīja gandrīz bez miega. No rīta, ejot laukā no istabas ar koferi, viņš ieraudzīja uz sliekšņa Valteru. Zēns klusējot pasniedza viņam to pašu koka vilciņu, ko vectēvs viņam atveda pirmajā dienā.
– Tas tev, vectētiņ, lai tu neskumtu. Man bez tevis gan būs skumji un garlaicīgi. Atkal…
Leonīdam sažņaudzās sirds. Viņš notupās un apskāva mazdēlu.
– Paldies, saulīt. Tu izaugsi par labu cilvēku. Galvenais – neaizmirsti, ka cilvēkiem ir sirdis, nevis tikai grafiki un plāni.
Virtuvē pie galda sēdēja Armands un Elīna. Viņi brokastoja. Abi izskatījās uzvilkti un noguruši.
– Es izsaucu taksometru, – teica Armands, nepaskatoties uz tēvu. – Pēc divdesmit minūtēm būs klāt.
– Labi.
Viņi brauca līdz stacijai mokošā klusumā. Kad mašīna apstājās, Armands, neizkāpjot, teica:
– Piedod, tēt. Tev ir taisnība. Mēs rīkojāmies… nesmuki…
– Nevis nesmuki, bet cilvēciski zemiski. Bet tev ir jāatvainojas nevis manā priekšā, bet pašam sev. Par to, ka ļāvi pārvērst tēvu par savas ērtības papildinājumu. Un sava dēla priekšā – par to, ka apmainīji viņa bērnību pret furšetiem. Jā, protams es varu palīdzēt kādu dienu, bet ne visas 10 dienas no vietas! Tā jau ir izmantošana. Ne tu ar mani runāji, ne apvaicājies kā mums iet. Tas jau bija tas smagākais.
Viņš paņēma koferi un izkāpa no mašīnas, neatskatoties. Vilciena vagonā, kas nesa viņu atpakaļ uz mazo pilsētu, Leonīds skatījās uz to pašu ainavu aiz loga, bet gaidu uztraukuma vairs nebija.
Vīrietis izvilka no kabatas koka vilciņu un to pagrieza. Rotaļlieta dūca, vibrēja, mēģinot noturēties uz asās kājiņas. “Tāpat arī mēs visi, – domāja Leonīds. – Griežamies, cenšamies noturēt līdzsvaru šajā ātrajā pasaulē, bet mūs izmanto kā izejmateriālu pat paši tuvākie.”
Viņš nolika vilciņu uz galdiņa. Tas vēl sekundi padejoja un tad apstājās, nokrītot uz sāniem.
