“Mammu… atvaino par vakardienu. Viņa vienkārši… nu, viņa ir perfekcioniste. Viņai mājās viss ir perfekti tīrs, viņa to nedarīja aiz ļauna prāta.” Es ielēju viņam tēju.
“Andri,” es teicu, apsēžoties pretī. “Lieta nav tīrībā un nav kaķī. Kaķis ir tikai iemesls.”
“Par ko tu runā?”
“Par to, kā viņa izturēsies pret tevi, kad tu vairs nebūsi “funkcionāls”, kā viņa izturēsies pret jūsu pēcnācējiem, ja viņi raudās un smērēs sienas ar krītiņiem. Un visi tā dara, dēls, un pavisam nav funkcionāli pirmos astoņpadsmit gadus.” Viņš klusēja, grozīja rokās tasi.
“Viņa šorīt man piedāvāja aizvest Mārci pie speciālista,” Andris klusi teica. “Teica: “Ļauj es pati visu apmaksāšu, viens čiks, un tu pārtrauksi šo nejēdzību, un mammai būs vieglāk, viņa vienkārši ir pieradusi.””
“Un ko tu atbildēji?”
“Es teicu, ka man jāpadomā.”
“Dēliņ,” es paņēmu viņu aiz rokas. “Es nekad neesmu līdusi tavā privātajā dzīvē, bet tagad es tev lūdzu: bēdz un neskaties atpakaļ. Tas nav perfekcionisms, bet gan dvēseles kurlums, tas ir trakāk par neuzticību vai sliktu raksturu. Raksturu var pieslīpēt, neuzticību var piedot vai pārdzīvot, bet sirds trūkums nav maināms. Viņai tur, iekšpusē, ir kalkulators kompasu vietā, un tagad šis kalkulators ir aprēķinājis, ka mūsu kaķis ir lieks izdevumu un diskomforta postenis, kādreiz tas tā aprēķinās arī mūs ar tevi.”
🤔 Kāpēc mēs bieži neredzam acīmredzamo?
Andris aizgāja domīgs, viņi aizgāja katrs savu ceļu pēc divām nedēļām, ne jau kaķa dēļ, protams. Kaķis kļuva par to mazo akmeni, kas izraisīja lavīnu, Andris sāka ieskatīties. Viņš pamanīja, kā viņa runā ar taksistiem (no augšas), kā viņa atsaucas par savām draudzenēm (“tā kūka” “nu stiliņš viņai protams tā ne visai”), kā reaģē uz viņa problēmām darbā (“tu pats vainīgs, vajadzēja būt stingrākam”).
Iemīlēšanās plīvurs nokrita, un zem skaistas, veiksmīgas meitenes maskas parādījās auksts, aprēķinošs skatiens. Daudzi lasītāji var teikt: “Nu, lūk, vēl viena vīramāte sabojāja jauno laimi dēļ blusu kaķa.”
Bet būsim godīgi, mana sfēra ir precīza zinātne, pastāv tā sauktā “triāde”: narcisms, makjavellisms, prāts. Viena no spilgtākajām pazīmēm cilvēkiem ar šādām nosliecēm ir neiejūtība pret dzīvniekiem vai pilnīga vienaldzība. Tā ne vienmēr ir burtiska dzīvnieku spīdzināšana, psihopāts ne vienmēr sit, reizēm viņš vienkārši vienaldzīgi pārkāpj vai riebīgi saviebjas, piedāvājot “utilizēt” to, kas traucē viņa komfortam.
Lasi vēl: Kā atpazīt, ka cilvēks tikai izliekas par labu esam – neatkarīgi no vecuma
Cilvēks, kas spēj mīlēt, spēj pieņemt gan vecumu, gan nespēku, jo mīlestība ir par to, “būt blakus, kad ir slikti un neērti”, nevis tikai tad, kad “skaisti, bagāti un smaržo pēc smaržām”.
🎉 Laimīgs nobeigums
Mārcis vēl pusgadu mūs priecēja, viņš aizgāja klusi, miegā, uz savas mīļākās segas. Mēs ar Andri viņu nolikām vasarnīcā zem vecās ābeles, dēls ļāva vaļu emocijām, un šajās pieaugušā vīrieša acīs bija vairāk cilvēcības un spēka nekā visā tajā “veiksmīgajā” dzīvē, ko viņam piedāvāja Līga.
Tagad Andris satiekas ar meiteni, viņa ir dzīvnieku speciāliste, kad viņa pirmo reizi atnāca pie mums un ieraudzīja Mārča fotogrāfijas, viņa neteica “fui”, bet jautāja: “Cik gudrs skatiens. Jums noteikti viņa ļoti pietrūkst?” un tad es sapratu, ka tagad var uzelpot. Kā jūs domājat? Vai attieksme pret dzīvniekiem ir cilvēcisko īpašību rādītājs, vai esmu vienkārši pārlieku prasīga māte, kura meklēja iemeslu piesieties vedeklai?
