Es varētu atstāt dzīvokli Valdai vai citiem radiniekiem. Bet tas nebūtu tas. Manai atbildei bija jākļūst par mācību.
«Es gribu novēlēt savu vienistabas dzīvokli labdarības fondam veciem cilvēkiem. Ar vienu obligātu nosacījumu, kas jāiekļauj. Lai pēc manas aiziešanas dzīvoklis netiktu pārdots vismaz desmit gadus, bet bez atlīdzības tiktu nodrošināts dzīvošanai vientuļiem cilvēkiem, kas nonākuši grūtā dzīves situācijā. Bezmaksas. Komunālie maksājumi fondam jāapmaksā no līdzekļiem, kas iegūti no cita īpašuma izīrēšanas.»
Austris Bērziņš noņēma brilles un noberza acis. «Spēcīgs lēmums, Anna Kalniņa. Gudrs un taisnīgs. Jūsu griba tiks izpildīta.»
Kad es izgāju no biroja ar jaunu testamentu rokassomiņā, es jutos tā, it kā būtu nometusi divdesmit gadus. Es atkal varēju elpot pilnu krūti.
Es atgriezos savā būrī, bet tagad tas bija būris ar atvērtām durvīm. Es zināju, ka izeja ir, un tas man deva spēku. Es turpināju savu spēli. Mana «izklaidība» sasniedza kulmināciju. Es «aizmirsu» izslēgt gāzi uz plīts (uzliekot tukšu tējkannu), «nejauši» atstāju atvērtu krānu vannas istabā, sarīkojot nelielus plūdus. Katru šādu incidentu pavadīja mani atvainošanās vārdi un viņu slikti slēptais aizkaitinājums. Viņi arvien biežāk runāja čukstus, domādami, ka es nedzirdu: «Ātrāk jau… nav spēka vairs.»
Un, lūk, kādu dienu es sapratu, ka ir laiks. Kādā svētdienā, kad viņi abi bija mājās, es izgāju no savas kambarīša un neparasti stingrā balsī palūdzu viņiem apsēsties ar mani viesistabā. «Man ar jums ir jāparunā. Nopietni.» Viņi saskatījās, viņu sejās parādījās zinātkāre, kas sajaukta ar cerību. Droši vien nolēma, ka es gribu apspriest detaļas. Līga pat nedaudz pasmaidīja lūpu kaktiņā.
Es apsēdos krēslā pretī viņiem, iztaisnoju muguru un paskatījos viņiem tieši acīs. «Es zinu, ka jūs gaidāt to dienu, lai pārdotu dzīvokli,» es teicu klusi un skaidri. Klusums, kas iestājās, bija apdullinošs.
«No kurienes jūs… Kas par blēņām…» Līga izteica.
«Sienas šajā dzīvoklī ir plānas. Īpaši pie guļamistabas,» es atļāvos rūgtu smīnu. «Es visu dzirdēju. Tajā naktī, gandrīz pirms gada. Par pircēju Edgaru, par hipotēku, par Audi un par garderobi manā istabā.» Māris sarāvās. «Mammu, tas… tas nav tā… tu nepareizi visu saprati… Līga vienkārši… viņa emocijās teica…»
«Nav tā? – mana balss ieguva tērauda stingrību. – Jūs ievietojāt mani pieliekamajā. Jūs atņēmāt man naudu par mana paša dzīvokļa īri, kuru es krāju. Jūs katru dienu skatījāties uz mani un aprēķinājāt, cik ilgi vēl. Jūs kļūdījāties vienā. Jūs domājāt, ka esmu vāja. Bet jūs aizmirsāt, ka es viena tevi uzcēlu uz kājām, dēls. Ka esmu pārdzīvojusi sliktākas lietas nekā dzīve kambarītī.» Es ieturēju pauzi, ļaujot viņiem apzināties katru vārdu. Tad es izņēmu no halāta kabatas kopiju jaunā testamenta. Es noliku to uz galda viņu priekšā.
«Es gribēju, lai jūs zinātu. Lai neceltu veltīgus plānus. Dzīvoklis jums netiks. Ne metrs. Es to novēlēju labdarības fondam. Tur dzīvos tādas pašas vientuļas večiņas kā es.»
Līga izdeva burbuļojošu skaņu, kas līdzinājās gaudām. «Kā… kā jūs varējāt? Tas taču ir Māra dzīvoklis pēc tiesībām. Viņš ir jūsu vienīgais dēls.» «Tiesības uz mantojumu ir jānopelna,» es noteicu. «Ar mīlestību, rūpēm, cieņu. Nevis ar gaidīšanu būrī. Un vēl kaut kas. Jums bija taisnība vienā: veciem cilvēkiem tiešām daudz nevajag. Bet viņiem nevajag vietu, bet cieņu. To, kā jums, kā izrādījās, nav. Es aizeju. Šodien.»
Kas notika
Viņi skatījās uz mani kā uz traku. «Kur? Kur jūs iesiet?» teica Māris, beidzot paceļot uz mani acis.
«Tas vairs nav jūsu rūpes. Man ir draudzene. Man ir mani ietaupījumi. Es atradīšu, kur nodzīvot atlikušās dienas. Varbūt mazā īrētā istabiņā. Bet starp cilvēkiem. Bet jūs… dzīvojiet. Dzīvojiet savā plašajā dzīvoklī. Pērciet savu Audi. Un katru dienu, skatoties uz durvīm uz to pieliekamo, atcerieties, kā dārgi jūs pārdevāt savu sirdsapziņu.»
Es piecēlos un gāju uz savu istabu sakravāt savu mazo somu. Valda mani sagaidīja pie kāpņu telpas, kā bija norunāts. Pirmās pāris nedēļas es dzīvoju pie viņas. Mēs sēdējām vakaros viņas mājīgajā virtuvē, dzērām tēju ar aveņu ievārījumu un runājām par visu. Es stāstīju viņai par Jāni, viņa – par saviem mazbērniem. Es pirmo reizi gada laikā jutos nevis kā apgrūtinājums, bet kā cilvēks.
Ar Valdas un viņas znota palīdzību mēs pārtraucām mana dzīvokļa īres līgumu. Īrnieki izbrauca, un es atgriezos mājās. Savā dzīvoklī. Lūk, mans logs ar skatu uz bērziem, lūk, plaukts manām grāmatām. Es izliku fotogrāfijas, izkārtoju savas mantas. Un sapratu, ka esmu mājās. Māris mēģināja ar mani sazināties. Viņš zvanīja, brauca, stāvēja zem durvīm. Es neatvēru. Vienu reizi es pacēlu klausuli.
«Piedod. Līga… to visu viņa. Mēs aizgājām katrs savu ceļu. Es visu sapratu. Ielaid mani, mammu…»
«Tu visu saprati pārāk vēlu, Māri,» es atbildēju mierīgi. «Tu izdarīji savu izvēli tajā naktī, kad klusēji. Dzīvo ar to. Piedot vai nē – to lems Dievs. Bet es gribu dzīvot mierā. Ardievu.»
Pagāja vēl trīs gadi. Mierīgi, gaiši gadi. Es daudz staigāju, sadraudzējos ar kaimiņieni, tādu pašu vientuļu pensionāri. Mēs kopā gājām uz veikalu. Es pat iestājos veterānu korī pie vietējā kultūras nama. Es aizgāju klusi, miegā, savā gultā, savā dzīvoklī.
Pēc pāris mēnešiem manā dzīvoklī ievācās jauna iemītniece. Klusa, inteliģenta sieviete, bijusī mūzikas skolotāja. Stāsta, ka vispirms viņa nolika uz palodzes puķu podu ar ģerāniju un apsēdās vecajā krēslā pie loga ar grāmatu.
Bet Māris… Es precīzi nezinu, kas ar viņu notika. Runā, ka viņš pārdeva to pašu dzīvokli, lai norēķinātos ar parādiem. Nopirka istabu komunālajā dzīvoklī kaut kur nomalē. Auto viņš tā arī nenopirka. Un katru reizi, ejot garām autosalona skatlogam, viņš, iespējams, atcerējās nevis par spīdošo Audi, bet par cenu, ko par to samaksāja.
