Pēteris vairs nebija starp mums. Tas notika vakar….
Es, Katrīna, stāvēju pie viņa dzīvokļa durvīm. Gaisā bija jūtams putekļu un sen stāvējuša gaisa aromāts — tā smaržo vietas, kurās kādu laiku neviens nav dzīvojis.
Viņa brāļadēls Vadims — enerģisks puisis stilīgā jakā ar spīdīgiem rāvējslēdzējiem — grozīja rokās atslēgu saišķi.
— Jūs esat kaimiņiene, vai ne? Katrīna? Onkulis reiz kaut ko pieminēja par jums.
Viņš uzlūkoja mani īsi, vērtējoši.
— Te ir atslēgas. Jūs te, šķiet, bijāt vienīgā, kas viņu nedaudz pazina. Apskatiet, varbūt gribēsiet ko paturēt piemiņai. Es tikmēr aiziešu izsaukt pārvadātājus — tur vecs dīvāns jāiznes. Pārējo, domāju, varēs izmest.
Viņš ielika man plaukstā vēsas atslēgas un, neko nesakot, devās lejā pa kāpnēm.
Viņš neminēja patiesību. Pēteris nekad nebija runājis par mani.
Viņš vispār runāja ļoti reti.
Piecpadsmit gadus viņš klusējot atstāja pie manām durvīm maisiņus.
Piens, maize, reizēm kefīrs.
Ja redzēja mani nākam no veikala ar smagām somām, viņš bez vārdiem paņēma tās pie lifta un aiznesa līdz dzīvoklim.
Es pamāju un teicu: “Paldies, Pēter!” Viņš vienkārši pasmaidīja un klusējot devās atpakaļ uz savu dzīvokli.
Tas arī bija viss mūsu sarunu saturs.
Es iegāju dzīvoklī. Pelēka priekštelpa — vienkārša un klusa, gluži kā viņš pats.
Sienas ar izbalējušām tapetēm, vecs dīvāns viesistabā. Pie galda kājas — sakrauta avīžu kaudze.
Es devos tālāk pa koridoru.
Viena durvju vērtne bija aizslēgta — tās pašas, par kurām viņš reiz bija teicis, ka tur vienkārši “noliktava”.
Es pagriezu atslēgu.
Durvis ar vieglu čīkstienu pavērās.
Es sataustīju slēdzi.
Spuldze iedegās ar klusu sprakšķi, un es uzreiz sajutu, ka šī nav noliktava.
Gaisā bija fotopapīra un līmes aromāts… un vēl viens — sen aizmirstu smaržu pieskāriens, ko reiz lietoju.
Sienas bija pilnas ar fotogrāfijām — no grīdas līdz griestiem.
Visur — es.
Lūk, es eju pa ielu, ietinusies šallē. Attēls uzņemts no augšas, droši vien no balkona.
Lūk, es sēžu uz soliņa pie mājas ieejas — sejā nogurums, kuru pati nemaz nemanīju.
Lūk, es stāvu pie sava virtuves loga ar krūzi rokās.
Desmitiem, simtiem fotogrāfiju.
Citi gadi, citi brīži. Es — jaunāka, klusāka, domīga.
Es — nofotografēta brīdī, kad veru durvis vai turot rokā lietussargu.
Dažās — mans siluets, uzņemts tik tuvu, it kā cilvēks, kas bildēja, stāvētu pavisam blakus.
No apakšas atskanēja dobja skaņa — bija atgriezies Vadims.
Viņš ienāca dzīvoklī, nopurināja putekļus no jakas.
— Nu, atradāt kaut ko interesantu?..
Teikuma vidū viņš apklusa, tiklīdz pārkapa durvju slieksni. Skatiens apstājās pie sienām.
Pēc mirkļa viņš klusi izelpoja:
— Nu gan… vesels arhīvs. Izrādās, jūs, Katrīna, te bijāt īsta vietējā slavenība.
Viņš pienāca tuvāk un ar pirkstu viegli pieskaroties vienai no fotogrāfijām.
— Interesanti, pat drukas kvalitāte laba, — viņš sacīja, uzmanīgi aplūkojot fotogrāfijas. — Redzams, ka tajā ieguldīts laiks un pacietība.
Es apjuku, mēģinot saprast, ko redzu.
— Tas… nevar būt…
— Nu, cilvēks bijis īpatns, — mierīgi atbildēja Vadims. — Bet tagad tas vairs nav svarīgi. Rīt visu sakārtosim.
Viņš noņēma vienu attēlu no sienas. Tajā biju es, smejos — šķiet, pirms daudziem gadiem, kad pie manis ciemojās māsa.
— Papīrs gan izturīgs, labs, — viņš piezīmēja, it kā komentētu kaut ko pavisam parastu.
Viņš paņēma fotogrāfiju, salocīja un nometa tās uz grīdas.
Es klusējot skatījos uz tukšo sienu.
Piecpadsmit gadi… Griķi. Piens. Maize….
Tas nebija par palīdzību — tas bija par klātbūtni, ko toreiz neapzinājos.
— Man jāiet, — sacīju.
— Protams, — atbildēja Vadims. — Nesatraucieties, tagad viss būs sakārtots.
Es ātri izgāju kāpņu telpā un atgriezos pie savām durvīm.
Atslēgas joprojām turēju plaukstā, pēc tam ieliku kabatā un aizslēdzu durvis ar visiem slēdžiem.
Tajā naktī miegs nenāca.
Sēdēju virtuvē, aizklājusi aizkaru, un skatījos uz ledusskapi, uz galdu, uz krūzi rokās.
Katra lieta šķita citāda — it kā skatītos uz savu māju no malas.
Pēc brīža piecēlos, izgāju koridorā un ieskatījos durvju actiņā.
Apkārt valdīja klusums un miers.
Pārbaudīju logu, palodzi, durvju rāmi — tikai, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.
Rokas pašas pieskārās sienām un mēbelēm — gribējās pārliecināties, ka viss ir mierīgi.
Viņš daudzus gadus nesa man pienu.
Es domāju, ka tā bija vienkārša uzmanība, laipns ieradums.
No rīta kāds pieklauvēja pie durvīm.
— Katrīna, te Vadims! — atskanēja balss.
Es atvēru durvis.
Vadims stāvēja ar mazu kartona kasti rokās.
— Atradu šo viņa dzīvoklī, — viņš teica.
— Uzrakstīts “Katrīnai”. Domāju, ka jums paredzēts.
Es klusējot pieņēmu kasti. Tā bija pārsteidzoši viegla.
— Paldies, — es klusi sacīju.
— Nav par ko. Un atvainojiet par vakardienu, — viņš piebilda mierīgāk. — Par tām fotogrāfijām.
Es paskatījos uz viņu.
— Vienkārši aizmirstiet to, labi? Mans onkulis bija savāds cilvēks, — viņš turpināja.
— Tagad dzīvokli drīz sakārtosim un liksim pārdošanā. Starp citu, atslēgas palika pie jums, vai ne?
Ja būs laiks, atnesiet atpakaļ.
Viņš vēl mirkli runāja par mantām, papīriem un pārvākšanos.
Es tikai pamāju. Atslēgas kabatā likās diezgan smagas.
— Tad uz redzēšanos, — viņš teica un devās prom.
Es aizvēru durvis un noliku kasti uz skapīša koridorā.
Uz tās bija uzraksts “Katrīnai”.
Es vēroju to vairākas minūtes, tad atvēru.
Iekšā nebija fotogrāfiju.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu, ka tieši notika
