Tur bija mana vecā sarkanā šalle, kas reiz bija pazudusi, viens auskars un dažas pogas no vecā mēteļa.
Lietas, par kurām sen biju aizmirsusi.
Viņš bija krājis visu, kas ar mani saistīts.
Sīkas lietas, fotogrāfijas, detaļas no dzīves, kuras es pat neatcerējos.
Es paņēmu atslēgas un devos uz viņa dzīvokli.
Telpa izskatījās tāpat kā iepriekš — klusa un nemainīga.
Ieslēdzu gaismu. Pie sienām — daudz fotogrāfiju.
Es — dažādos laikos, ar dažādām emocijām.
Es piegāju tuvāk, pieskāros vienai — tā nelabprāt atdalījās no sienas.
Tad vēl vienai. Un vēl.
Es turpināju, līdz istaba kļuva tukša.
Man bija vieglāk…
Pagātne palika aiz muguras — tur, kur tai arī jābūt.
Es noņēmu lielu fotogrāfiju no sienas.
Aiz tās bija neliels padziļinājums sienā, kur atradās divas rūtiņu burtnīcas.
Atvēru vienu — rindas ar datumiem, laikiem un īsiem pierakstiem. Rokraksts bija sīks, rūpīgs, atpazīstams.
“10. novembris. 8:14 – izgāja pelēkajā mētelī. Bez šalles. 8:17 – atgriezās. 8:20 – devās prom.”
“12. novembris. 21:05 – gaisma virtuvē. Krūze labajā rokā. Ilgi skatās ārā. 21:40 – gaisma izslēgta. Vērtējums: 3/5.”
Šie pieraksti nebija vēstules vai dienasgrāmata — drīzāk rūpīgi novērojumi.
Es apsēdos uz grīdas, starp noliktajām fotogrāfijām.
Kaste ar uzrakstu “Katrīnai” bija viņa lietas. Fotogrāfijas — viņa siena.
Un šie pieraksti — viņa ieradums.
Durvīs pagriezās atslēga.
Vadims ienāca un uzreiz pamanīja, kas noticis.
— Katrīna? Ko jūs šeit darāt? — viņš jautāja.
Viņš ieraudzīja mani uz grīdas un noņemtās bildes.
— Kāpēc jūs to visu noņēmāt? — viņš sacīja. — Rīt taču atbrauks cilvēki, viss jāsaved kārtībā.
— Es tikai paņemu to, kas pieder man, — atbildēju mierīgi.
Viņš pamāja, bet seja kļuva nopietna.
— Šīs lietas? Tas viss ir sīkumi!
— Varbūt, — teicu es, — bet man tās nozīmē daudz.
Viņš pamanīja burtnīcu manās rokās.
— Kas tas ir? Dodiet man!
Es piecēlos. — Nē.
— Es izsaukšu likumsargus, — viņš teica.
— Vari izsaukt, — atbildēju. — Es viņiem visu parādīšu.
Viņa skatiens kļuva nenoteikts.
— Ko jūs vēlaties?
— Lai jūs aizejat, — sacīju es. — Tagad.
Es skatījos uz Vadimu un sacīju mierīgi:
— Tev jāaiziet. Dod man vienu stundu.
— Kāpēc? — viņš jautāja.
— Lai visu sakārtotu.
Viņš piekrita un izgāja.
Kad durvis aizvērās, es sāku vākt lietas. Fotogrāfijas, burtnīcas, kaste ar uzrakstu “Katrīnai”. Lapas čaukstēja, priekšmeti pazuda maisos.
Pēc brīža es devos lejā un visu aiznesu uz konteineru. Vēroju, kā vecās lietas pārtop pelnos un putekļos. Tas bija klusuma un atvieglojuma brīdis.
Kad atgriezos augšā, telpa bija tukša. Uz sienām — tikai nelielas pēdas.
Viss bija beidzies. Es izgāju ārā, aizverot durvis aiz sevis.
Es aizvēru durvis.
Atslēgu atstāju slēdzenē — no viņa puses.
Atgriezos savā dzīvoklī.
Pazīstams aromāts — kafija, grāmatas, klusums. Mana krūze uz galda, siltums, kas atgādina par ikdienu.
Koridorā uzmetu skatienu durvīm. Trīs slēdzenes. Ķēdīte.
Lēnām noņēmu ķēdi un ieliku to halāta kabatā.
Atbloķēju augšējo slēdzeni, atstājot tikai vienu — apakšējo.
Piegāju pie loga un atvēru aizkaru.
Dienas gaisma ieplūda istabā — spilgta, skaidra, tīra.
Tagad es tiešām sajutu, ka viss beidzies.
Piecpadsmit gadi klusuma, dāvanām pie durvīm — tas nebija žests vai ieradums. Tā bija viņa pasaule, kurā es nejauši biju kļuvusi par daļu.
Es paņēmu telefonu.
— Sveika, Sandra. Jā, es tikai gribēju dzirdēt tavu balsi.
Pagāja mēnesis.
Dzīvoklis, kas reiz bija viņa, tika pārdots. Vadims visu nokārtoja ātri, kā vienmēr.
Viņš aizgāja, pat neatvadījies. Vienkārši pazuda pēc tam, kad visas finanses par dzīvokli bija saņēmis.
Nedēļu vēlāk aiz sienas dzirdēju soļus un balsis — meistari remontēja dzīvokli: mainīja grīdu, krāsoja sienas.
Drīz tur ievācās jauna ģimene ar mazuli.
No tā brīža dzīvoklis pretī vairs nebija tukšs.
Es dzirdēju bērna balsi, mūziku, sarunas un ikdienas ierasto čalošanu.
Tas bija citādi. Bet tas bija, kā jābūt.
Svētdien pie manis atbrauca māsa. Es viņai visu izstāstīju.
Viņa klusēja, tad noteica:
— Es, laikam, nebūtu varējusi palikt šeit
— Sākumā arī man tā likās, — teicu es, — bet tagad jūtu, ka šī vieta atkal ir mana. Es negribu dzīvot pagātnē.
Māsa paņēma manu roku.
— Bet doma, ka viņš reiz skatījās…
— Tagad tas ir beidzies, — atbildēju mierīgi. — Tagad viņš vairs neko neredz.
Es paskatījos uz māsu.
— Viņš reiz vēroja, kā es klusumā dzeru tēju. Bet tagad pretī sēdi tu. Un tas ir pavisam citādi.
Brīdi valdīja klusums.
— Es nomainīju durvju actiņu, — teicu pēkšņi.
— Tiešām? Kamdēļ?
— Gribēju redzēt pasauli plašāk. Nevis slēpties, bet skatīties pati.
Māsa pasmaidīja.
— Un kas vēl mainījies?
— Es pārstāju gaidīt, — teicu es.
— Gaidīt ko?
— To, ka pie durvīm būs kāds iepirkumu maiss vai kluss pieskāriens. Tā bija pierasta lieta, kas radīja drošības sajūtu.
Es viegli pasmaidīju.
— Pagājušajā nedēļā pirmo reizi pati nopirku kefīru.
— Tu taču arī iepriekš pati gāji uz veikalu, — teica māsa.
— Šoreiz bija citādi. Nopirku divus smagus maisus un uznesu tos pati līdz piektajam stāvam. Lifts atkal bija sabojāts.
Es paskatījos uz savām plaukstām.
— Tie bija tikai maisi. Bez jebkādas nozīmes vai smaguma prātā. Vienkārši ikdienas lietas.
Es piegāju pie durvīm, ieskatījos actiņā — tur bija tukšs. Tikai bērnu velosipēds pie sienas.
Pagriezu atslēgu un atgriezos virtuvē.
— Viņš man atņēma daļu miera, — teicu. — Bet es vairs to neatdošu.
Es apsēdos un padzēros karstu tēju.
Viss bija kluss un vienkāršs.
Bez ēnām, bez pagātnes.
Tikai es un gaisma aiz loga.
