— Viņš ir mans! Tas kaķis ir mans! Viņu sauc Barciks, un viņš pazuda pirms deviņām dienām! Atkal klusums. Valda dzirdēja savu elpu un tālu televizora troksni otrā galā.
— Skaidrs, — vīrietis beidzot teica. — Tātad viņš tomēr ir mājas kaķis.
— Protams, mājas! Mēs septiņus gadus kopā dzīvojam! Jūs viņu nozagāt?
— Nozagu? — vīrieša balsī izskanēja izbrīns. — Meitenīt, es viņu izgāztuvē atradu. Netīru, izsalkušu. Domāju — bez saimnieka.
— Izgāztuvē?
— Aha. Pie konteineriem sēdēja, ņaudēja. Pilnīgi izmircis. Man palika žēl. Barciks pie izgāztuves? Tas nav iespējams.
— Bet viņam ir mājas! Viņam es esmu!
— No kurienes man to zināt? Nebija ne kakla siksniņas, ne čipa. Sludinājumus internetā skatījos — neviens kaķi nemeklē.
Sludinājumi internetā? Valda bija līmējusi lapiņas pa pagalmiem, bet par internetu nebija iedomājusies. Pat prātā nenāca.
— Es viņu baroju, mazgāju — turpināja vīrietis. — Lutināju, auklēju. Domāju, nu mans. Balsī skanēja satraukums. Un vēl kaut kas. Piesaiste?
— Ko darījāt? — Valda klusāk jautāja.
— Nu, blusas bija.
Valda atcerējās — Barciks tiešām ausi kasīja pirms pazušanas. Viņa domāja, vienkārši tāpat.
— Piedodiet, bet kā jūs viņu saucāt? — viņa pati nemanot jautāja.
— Par Pelēko saucu. Pēc krāsas. Vārdu jau nezināju. Klausieties, — viņš teica, — varbūt atstājiet viņu man? Klusums. Garš, smags.
— Ko?!
— Nu, es jau tik ļoti pieradu pie viņa. Pirmo reizi desmit gados mājās kāds dzīvs parādījies. Kaut kas viņa intonācijā lika Valdai apstāties.
— Jūs viens dzīvojat? — viņa mīkstāk jautāja.
— Viens. Sieva pirms pieciem gadiem aizgāja. Bērnu nav. Un te, Pelēkais parādījās — kā saulīte logā. Valda aizvēra acis. Atcerējās pašas naktis bez Barcika. Tukšo dzīvokli. Klusumu, kas spieda ausīs.
— Bet jūs? — jautāja vīrietis. — Arī viena?
— Viena, — viņa atzinās.
— Tātad saprotat.
Saprot. Pārāk labi saprot. Viņi klusēja. Katrs domāja par savu. Par tukšajiem vakariem. Par to, cik svarīgi, ka mājās kāds gaida. Pat ja tas tikai kaķis.
— Kā jūs sauc? — jautāja Valda.
— Andrejs. Bet jūs?
— Valda.
Gurķu krūmi iegūst “otro elpu”: lēts līdzeklis, kas pagarina gurķu ražu līdz pat salnām
Cik dīvaina iepazīšanās.
— Valda, bet varbūt mēs kaut kā vienosimies? — Andreja balsī ieskanējās bikla cerība. — Es saprotu, ka kaķis ir jūsu. Bet es arī pie viņa pieķēros. Varbūt pa maiņai?
— Nezinu, — viņa godīgi atbildēja. — Man vajag padomāt.
— Protams. Tikai varbūt satiksimies? Iepazīsimies? Savādi taču — pa telefonu par kaķi runāt.
— Labi, — viņa piekrita. — Satiksimies.
Satikās nākamajā dienā skvērā pie Andreja mājas. Valda pa gabalu ieraudzīja vīrieti uz soliņa — garu, sirmu, ar labestīgu seju.
— Valda? — viņš piecēlās, neveikli pasmaidīja.
— Jā. Andrejs?
Viņi paspieda rokas. Abi mulsa kā skolnieki.
— Un Barciks pie jums pieņēmies, — pamanīja Valda.
— Jā, labu barību pirku. Vitamīnus devu. Viņš pie manis kā karalis dzīvoja, — Andrejs nopūtās. — Ziniet, es saprotu — kaķis ir jūsu. Septiņi gadi kopā. Tas ir daudz.
— Bet pie jums cik laika bija?
— Nedēļu. Bet par šīm dienām, — viņš apklusa, meklēdams vārdus. — Es aizmirsu, kā ir — nākt mājās pie tukšām sienām. Viņš sagaidīja pie durvīm, murrāja. No rīta modināja, prasīja brokastis.
Valda pamāja ar galvu. Zināja šo sajūtu.
— Un vēl viņš labprāt gulēja uz palodzes, — turpināja Andrejs. — Sauli ķēra. Un kad es skatījos televizoru, vienmēr blakus iekārtojās.
Tieši kā mājās.
— Andrej, — pēkšņi sacīja Valda. — Varbūt jums taisnība? Par to dalīšanos?Viņš pārsteigti paskatījās uz viņu.
— Kā?
— Nu, nedēļu pie manis, nedēļu pie jums. Vai citādi.
— Jūs nopietni?
— Nopietni.
Andrejs iesmējās. Pirmo reizi visa sarunas laikā.
— Ziniet, bet kaķis tiešām ir gudrs. Varbūt speciāli mūs iepazīstināja?
— Varbūt arī speciāli, — pasmaidīja Valda.
— Nolēma, ka mums vienam otra pietrūkst.
Un Valda saprata: Barciks viņai uzdāvinājis to, kā sen pietrūka. Iespēju nebūt vienai. Bet tā jau ir pavisam cita stāsta sākums.
