Foto: Pixabay
Ar mājas kaķiem jābūt uzmanīgiem. Viņi nerunā, bet arī bez tā lieliski spēj izpaust dažādus mūsu mazos noslēpumus kurus cenšamies noslēpt
Turklāt murrātājs to nedarīs aiz sliktiem nodomiem vai aiz dusmām. Vienkārši tā būs pilnīgi nejauša sakritība. Un, tā kā murrātājs pēc dabas ir ļoti ziņkārīgs dzīvnieks, viņam noteikti vajag visur iebāzt savu degunu.
Tāpēc velti daži cilvēki ar atvieglojumu nopūšas, veicot savus tumšos darbiņus kaķa klātbūtnē. Jā, viņš nevienam neko neizstāstīs, ko zina, bet parādīt gan ļoti labi var. Mums šajās dienās mazā nodevēja lomā uzstājās Simba.
Tajā dienā vīrs palūdza man palīdzēt viņam ievadīt tekstu datorā. Es piekritu. Tā nu viņš stāvēja pie loga un šķiroja dokumentus, kuru nosaukumus man diktēja, bet es visu ievadīju elektroniskajā sarakstā. Pēc tam viņš no kaut kā novērsa uzmanību, sapinoties savos papīros. Es sēdēju un gaidīju diktēšanas turpinājumu.
Tajā brīdī pie mums atnāca Simba, sāka grozīties ap vīru, un viņš paņēma un izlaida viņu uz balkona. Teica, lai pastaigājas tur, saule spīd, pavisam nav auksts.
Tā nu viņš atvēra balkona durvis, kaķis mierīgi aizsoļoja turp pārbaudīt vēl nepārbaudīto. Tur mums nav pārāk liela kārtība, pat varētu teikt – neliels juceklis. Un vēl vīrs ziemā izmantoja balkona palodzi kā ledusskapi. Dažreiz tur lika konservus. Izskatās, ka vēl dažas bundžas tur joprojām stāv.
Tā nu es sēžu pie monitora, gaidu turpmākos norādījumus, ko rakstīt. Taču vīrs pagaidām neko nediktē, sakot, lai vēl nedaudz uzgaidu. Labi, gaidu. Datora ekrāns jau bija izslēdzies, un es biju aizrāvusies ar telefonu. Un tad ar acs kaktiņu pamanu kaut kādu kustību.
Skatos – un tumšajā, izslēgtajā ekrānā, kas savas tumšās virsmas dēļ pārvērties gluži vai spogulī, atspoguļojas vīrs, kurš kaut kā dīvaini tur māj ar roku. Un diezgan strauji, bet neizdvešot ne skaņas. Es pagriežos, viņš uzreiz iegrimst papīros, bubinot, ka tūlīt sāks diktēt. Dīvains tāds.
Foto: Pixabay
Tajā brīdī es pamanu Simbu uz balkona, kura stāv tieši pretī vīram, aiz stikla, uz koka palodzes. Tā, bet ko viņa tur dara? Ak, Dievs, viņa tur kaut ko ēd, precīzāk – laiza kaut kādu bundžu. Bet mums taču tur stāv arī krāsas un kaļķa bundžas. Tā kā vīrs bija tuvāk, lūdzu viņu padzīt kaķi no bundžas, bet pati pieeju paskatīties, ko viņa tur tādu atradusi.
Vīrs sāk māt ar roku, dzenot prom kaķi. Bet es, pienākot pie loga, redzu, ka mūsu pelēkā laiza saldā iebiezinātā piena bundžu. Un kas viņu pie tās tik ļoti piesaistīja?
Ātri izskrienu uz balkona, iedzenu kaķi istabā un paņemu to bundžu. Hmm, tāda dīvaina. Vāciņā ir mazi caurumiņi, no kuras nedaudz iztecējis saturs. Un tas tad arī Simbu piesaistīja. Lai gan kaķiem saldumus ēst nedrīkst. Tā, nu ar Simbu viss skaidrs – viņai vienalga, ko ēst, galvenais – ēst. Man vairāk jautājumu par to dīvaino bundžu.
Lasi vēl: Man ir tikai 53, bet vēl jo projām nevaru pierast, ka vīrietis atnāk ar tukšām rokām…
Foto: Pixabay
Pagriežos pret vīru, kurš aizdomīgi sācis ņemties un saka, ka man jau laiks atkal ķerties pie rakstīšanas. Tomēr man vajadzēja paskaidrojumus. Paskaidrojumi bija ļoti dīvaini. Manam vīram, kā izrādās – pašsaprotami.
Izrādījās, ka viņš slepus bija izurbis konservu vāciņā caurumu ar naglu un slepeni našķējās ar iebiezināto pienu. Es taču viņam biju aizliegusi ēst saldumus virtuvē, un viņš tādā veidā papildināja savas salduma rezerves. Turklāt tik izsmalcinātā veidā, ka es pati dzīvē par to nebūtu iedomājusies un nebūtu pamanījusi, ja ne šis gadījums.
Nu uz ko gan ir spējīgs vīrietis, kuru ierobežo saldumu patēriņā – viņa paša labā! Un ar rokām tur man aiz muguras māja, cenšoties klusu padzīt Simbu, lai es neko nepamanītu. Bet es pamanīju. Vārdu sakot, vīrs apvainojās uz kaķi, ka viņa viņu tā nodeva, bet es – uz vīru, ka viņš mani pievīla. Simba uz nevienu neapvainojās – viņa vispār nesaprata, par ko ir runa. Bundžu nācās konfiscēt. Vīram izteikt stingru rājienu. Kaķi – paslavēt un pacienāt.
