Manu kaimiņieni pa kāpņu telpu, Ritu, sākumā es uzskatīju par īstu likteņa dāvanu. Mūsu laikmetā, kad cilvēki vienā kāpņu telpā gadiem nezin viens otra vārdus, viņa bija kā saliņa no pagātnes, tik mīļa un laipna, bet…
Klasiska „Dieva dota tantiņa”: sirmi mati, savākti glītā mezglā, laipnas acis aiz brillēm un nemainīgs smaids. Viņa vienmēr mani cienāja ar pīrādziņiem ar kāpostiem, kad es, noguris pēc darba, sastapu viņu pie lifta, viņa līdzjūtīgi jautāja, vai es esmu silti saģērbies.
Es biju ievācies šajā dzīvoklī pirms pusgada, un viņas klātbūtne aiz sienas — klusa, gandrīz eņģeliska — darbojās nomierinoši. Viņa dzīvoja viena, ļoti klusi. Dienā, kā es sapratu, skatījās televizoru vai adīja, bet vakaros no viņas dzīvokļa durvīm nāca viegls buljona un kaltētu zālīšu aromāts. Idille, un nekas vairāk.
Pirmais trauksmes zvans atskanēja klusā septembra naktī. Es nevarēju iemigt un piegāju pie loga, lai ieelpotu svaigu gaisu. Manas virtuves logs bija tieši pret kāpņu telpu. Bija ap trijiem naktī. Iela bija tukša un izgaismota ar oranžu laternu gaismu. Un šajā nedzīvajā klusumā es viņu ieraudzīju. Kaimiņieni Ritu, viņa saliekusies, vilka uz kāpņu telpu lielu, cieši piebāztu maisu no bieza auduma, līdzīgu brezentam. Maiss nebija vienkārši liels — tas bija milzīgs un, spriežot pēc tā, kā viņa piepūlējās, neticami smags. Viņa vilka to pa asfaltu, atstājot tumšu, mitru svītru.
Man palika neomulīgi. Ko gan trausla vecīte var darīt trijos naktī ar tādu nastu? Es mēģināju atrast loģisku izskaidrojumu: varbūt būvgruži, vecas mantas. Bet kāpēc naktī? Es vēroju, līdz viņa ievilka savu nasta iekšā kāpņu telpā. Pēc pāris minūtēm dzirdēju, kā lifts pabrauca garām manam stāvam un apstājās pie viņas.
No rīta es sastapu viņu pie pastkastītēm. Viņa bija kā vienmēr — gaiša, smaidīga, ar izgludinātu priekšautu.
— Labrīt, Kārli! — viņa nodziedāja. — Kā gulēji?
— Labrīt, Rita, — atbildēju, cenšoties ieskatīties viņai acīs. — Jūs vakar vēlu atgriezāties, redzēju gaismu logā. Vai viss kārtībā?
Viņas smaids ne mirkli nepazuda.
— Ai, ko tu, dārgais. Vecums — ne prieks, ne kas, aizgāju uz visu diennakti atvērto veikalu.
Viņa meloja. Es to sajutu ar visu savu būtību. Veikals bija citā virzienā.
Kopš tā laika es sāku viņu vērot. Un jo vairāk es skatījos, jo vairāk dīvainību pamanīju. Kaķi, kas agrāk sildījās uz soliņa pie kāpņu telpas un kurus viņa vienmēr baroja, bija pazuduši. Visi līdz pēdējam. Pa naktīm no viņas sienas dažkārt atskanēja dīvaina, skrāpējoša skaņa, līdzīga tam, kā asinātu nagus pret akmeni. Un reizi nedēļā, vienmēr dziļā naktī, stāsts ar maisu atkārtojās.
Es mēģināju par to parunāt ar citiem kaimiņiem. Kāpņu telpas vecākā, Anita, tikai atmeta ar roku:
— Ko tu, Kārli Rita ir svēta sieviete. Viņa mušai pāri nenodarītu. Tev tikai izlikās.
Es sāku šaubīties par savu veselo saprātu. Varbūt tiešām izlikās? Bet kādu nakti, kad atgriezos no komandējuma, ap diviem mani izlaida taksometrs pie mājas. Un es viņu atkal ieraudzīju. Viņa stāvēja pie atkritumu konteineriem un centās iemest tur kārtējo maisu. Šoreiz to bija vairāki, mazāki. Viens bija pārplīsis, un no tā uz asfalta bija izbira kaut kas tumšs, klāts ar spalvām.
Viņa ātri, ar kaut kādu nevecai raksturīgu veiklību, sāka tos bāzt atpakaļ, nemitīgi skatoties apkārt. Es paslēpos aiz koka. Kad viņa aizgāja, es piegāju pie konteineriem. No tiem nāca smaga, salkani salda smaka.
Kas īsti tas bija? Šķir otru lapu, lai lasītu talāk
