Manu kaimiņieni pa kāpņu telpu, Ritu, sākumā es uzskatīju par īstu likteņa dāvanu. Mūsu laikmetā, kad cilvēki vienā kāpņu telpā gadiem nezin viens otra vārdus, viņa bija kā saliņa no pagātnes, tik mīļa un laipna, bet…
Klasiska „Dieva dota tantiņa”: sirmi mati, savākti glītā mezglā, laipnas acis aiz brillēm un nemainīgs smaids. Viņa vienmēr mani cienāja ar pīrādziņiem ar kāpostiem, kad es, noguris pēc darba, sastapu viņu pie lifta, viņa līdzjūtīgi jautāja, vai es esmu silti saģērbies.
Es biju ievācies šajā dzīvoklī pirms pusgada, un viņas klātbūtne aiz sienas — klusa, gandrīz eņģeliska — darbojās nomierinoši. Viņa dzīvoja viena, ļoti klusi. Dienā, kā es sapratu, skatījās televizoru vai adīja, bet vakaros no viņas dzīvokļa durvīm nāca viegls buljona un kaltētu zālīšu aromāts. Idille, un nekas vairāk.
Pirmais trauksmes zvans atskanēja klusā septembra naktī. Es nevarēju iemigt un piegāju pie loga, lai ieelpotu svaigu gaisu. Manas virtuves logs bija tieši pret kāpņu telpu. Bija ap trijiem naktī. Iela bija tukša un izgaismota ar oranžu laternu gaismu. Un šajā nedzīvajā klusumā es viņu ieraudzīju. Kaimiņieni Ritu, viņa saliekusies, vilka uz kāpņu telpu lielu, cieši piebāztu maisu no bieza auduma, līdzīgu brezentam. Maiss nebija vienkārši liels — tas bija milzīgs un, spriežot pēc tā, kā viņa piepūlējās, neticami smags. Viņa vilka to pa asfaltu, atstājot tumšu, mitru svītru.
Man palika neomulīgi. Ko gan trausla vecīte var darīt trijos naktī ar tādu nastu? Es mēģināju atrast loģisku izskaidrojumu: varbūt būvgruži, vecas mantas. Bet kāpēc naktī? Es vēroju, līdz viņa ievilka savu nasta iekšā kāpņu telpā. Pēc pāris minūtēm dzirdēju, kā lifts pabrauca garām manam stāvam un apstājās pie viņas.
No rīta es sastapu viņu pie pastkastītēm. Viņa bija kā vienmēr — gaiša, smaidīga, ar izgludinātu priekšautu.
— Labrīt, Kārli! — viņa nodziedāja. — Kā gulēji?
— Labrīt, Rita, — atbildēju, cenšoties ieskatīties viņai acīs. — Jūs vakar vēlu atgriezāties, redzēju gaismu logā. Vai viss kārtībā?
Viņas smaids ne mirkli nepazuda.
— Ai, ko tu, dārgais. Vecums — ne prieks, ne kas, aizgāju uz visu diennakti atvērto veikalu.
Viņa meloja. Es to sajutu ar visu savu būtību. Veikals bija citā virzienā.
Kopš tā laika es sāku viņu vērot. Un jo vairāk es skatījos, jo vairāk dīvainību pamanīju. Kaķi, kas agrāk sildījās uz soliņa pie kāpņu telpas un kurus viņa vienmēr baroja, bija pazuduši. Visi līdz pēdējam. Pa naktīm no viņas sienas dažkārt atskanēja dīvaina, skrāpējoša skaņa, līdzīga tam, kā asinātu nagus pret akmeni. Un reizi nedēļā, vienmēr dziļā naktī, stāsts ar maisu atkārtojās.
Es mēģināju par to parunāt ar citiem kaimiņiem. Kāpņu telpas vecākā, Anita, tikai atmeta ar roku:
— Ko tu, Kārli Rita ir svēta sieviete. Viņa mušai pāri nenodarītu. Tev tikai izlikās.
Es sāku šaubīties par savu veselo saprātu. Varbūt tiešām izlikās? Bet kādu nakti, kad atgriezos no komandējuma, ap diviem mani izlaida taksometrs pie mājas. Un es viņu atkal ieraudzīju. Viņa stāvēja pie atkritumu konteineriem un centās iemest tur kārtējo maisu. Šoreiz to bija vairāki, mazāki. Viens bija pārplīsis, un no tā uz asfalta bija izbira kaut kas tumšs, klāts ar spalvām.
Baloži. Desmitiem beigtu baložu. Viņa ātri, ar kaut kādu nevecai raksturīgu veiklību, sāka tos bāzt atpakaļ, nemitīgi skatoties apkārt. Es paslēpos aiz koka. Kad viņa aizgāja, es piegāju pie konteineriem. No tiem nāca smaga, salkani salda smaka.
Bailes kļuva par manu pastāvīgo pavadoni. Es savā telefonā uzstādīju programmu, kas noteiktos laikos ierakstīja skaņu, un atstāju to pie sienas, kas robežojās ar viņas dzīvokli. No rīta noklausījos ierakstu. Lielāko daļu laika bija klusums, bet pret rītu es dzirdēju viņas balsi. Viņa nerunāja — viņa dziedāja. Klusu, vienmuļu šūpuļdziesmu kādā nezināmā valodā. Un vēl es dzirdēju citu skaņu. Šļakstīgu. Un klusu, apmierinātu rūkšanu, kas nelīdzinājās nevienam dzīvniekam, kuru es pazinu.
Kulminācija pienāca pagājušajā ceturtdienā. Es pamodos no tās pašas smakas. Tā lauzās manā dzīvoklī, šķita — caur sienām. Es neizturēju. Piegāju pie durvīm un paskatījos caur actiņu. Ritas durvis bija pusvirus. No spraugas sūcās blāva, sarkanīgi brūna gaisma.
Es nezinu, kas mani pārņēma. Droši vien izmisums. Es klusi atvēru savas durvis, šķērsoju laukumiņu un ieskatījos viņas dzīvoklī. Visas mēbeles priekšnama bija sabīdītas pie sienām. Grīda noklāta ar vaskadrānu. Istabas vidū stāvēja vecs kubuls, pilns ar kaut ko tumšu un viskozu. Bet blakus uz grīdas gulēja maiss. Tas kustējās. No iekšpuses nāca tā pati rūkšana un šļakstīšanās skaņas.
Un tad no istabas iznāca viņa. Bez lakata, ar saķepušiem, sirmiem matiem. Un viņas seja, tajā nebija ne laipnības, ne smaida. Tikai auksta, sena kā pasaule izsalkuma izteiksme. Viņa paskatījās uz mani, un viņas acis puskrēslā iemirdzējās sarkanā krāsā.
— Es tevi gaidīju, Kārli. Jutu, ka tu drīz atnāksi. Mans zēns ir izsalcis. Viņš jau ir liels. Viņam vajag vairāk nekā putniņus.
Viņa lēni sāka nākt manā virzienā. Maiss aiz viņas sāka kustēties arvien stiprāk. Tas bija kaut kāds dzīvnieks, bet es nepaspēju ieraudzīt.
Es neatceros, kā aizvēru viņas durvis. Kā ielidoju savā dzīvoklī un aizslēdzos uz visiem slēdžiem. Es aizbarikādēju durvis ar kumodi un apsēdos uz grīdas. Es dzirdēju, kā viņa pienāca pie manām durvīm. Viņa neklaudzināja. Viņa vienkārši pārbrauca pa tām ar kaut ko asu, atstājot dziļu rievu.
— Nekas, — atskanēja viņas čerkstošais čuksts. — Es pagaidīšu. Mēs protam gaidīt.
Es jau trešo dienu sēžu šajā dzīvoklī. Neizeju ārā. Ēdiens drīz beigsies. Es baidos ieslēgt gaismu. Dažreiz es dzirdu, kā viņa aiz sienas dzied savu šūpuļdziesmu. Bet dažreiz — kā kaut kas liels un smags skrāpējas pie manām durvīm no otras puses. Es zinu, ka agrāk vai vēlāk man nāksies iziet. Vai arī tas pats ienāks pie manis. Un mīļā vecmāmiņa Rita stāvēs blakus un smaidīs ar savu laipno, eņģelisko smaidu.
