Baloži. Desmitiem beigtu baložu.
Bailes kļuva par manu pastāvīgo pavadoni. Es savā telefonā uzstādīju programmu, kas noteiktos laikos ierakstīja skaņu, un atstāju to pie sienas, kas robežojās ar viņas dzīvokli. No rīta noklausījos ierakstu. Lielāko daļu laika bija klusums, bet pret rītu es dzirdēju viņas balsi. Viņa nerunāja — viņa dziedāja. Klusu, vienmuļu šūpuļdziesmu kādā nezināmā valodā. Un vēl es dzirdēju citu skaņu. Šļakstīgu. Un klusu, apmierinātu rūkšanu, kas nelīdzinājās nevienam dzīvniekam, kuru es pazinu.
Kulminācija pienāca pagājušajā ceturtdienā. Es pamodos no tās pašas smakas. Tā lauzās manā dzīvoklī, šķita — caur sienām. Es neizturēju. Piegāju pie durvīm un paskatījos caur actiņu. Ritas durvis bija pusvirus. No spraugas sūcās blāva, sarkanīgi brūna gaisma.
Es nezinu, kas mani pārņēma. Droši vien izmisums. Es klusi atvēru savas durvis, šķērsoju laukumiņu un ieskatījos viņas dzīvoklī. Visas mēbeles priekšnama bija sabīdītas pie sienām. Grīda noklāta ar vaskadrānu. Istabas vidū stāvēja vecs kubuls, pilns ar kaut ko tumšu un viskozu. Bet blakus uz grīdas gulēja maiss. Tas kustējās. No iekšpuses nāca tā pati rūkšana un šļakstīšanās skaņas.
Un tad no istabas iznāca viņa. Bez lakata, ar saķepušiem, sirmiem matiem. Un viņas seja, tajā nebija ne laipnības, ne smaida. Tikai auksta, sena kā pasaule izsalkuma izteiksme. Viņa paskatījās uz mani, un viņas acis puskrēslā iemirdzējās sarkanā krāsā.
— Es tevi gaidīju, Kārli. Jutu, ka tu drīz atnāksi. Mans zēns ir izsalcis. Viņš jau ir liels. Viņam vajag vairāk nekā putniņus.
“Tas sāksies 4. novembrī un ilgs 120 stundas no vietas”: sinoptiķi atklāj, kam var gatavoties
Viņa lēni sāka nākt manā virzienā. Maiss aiz viņas sāka kustēties arvien stiprāk. Tas bija kaut kāds dzīvnieks, bet es nepaspēju ieraudzīt.
Es neatceros, kā aizvēru viņas durvis. Kā ielidoju savā dzīvoklī un aizslēdzos uz visiem slēdžiem. Es aizbarikādēju durvis ar kumodi un apsēdos uz grīdas. Es dzirdēju, kā viņa pienāca pie manām durvīm. Viņa neklaudzināja. Viņa vienkārši pārbrauca pa tām ar kaut ko asu, atstājot dziļu rievu.
— Nekas, — atskanēja viņas čerkstošais čuksts. — Es pagaidīšu. Mēs protam gaidīt.
Es jau trešo dienu sēžu šajā dzīvoklī. Neizeju ārā. Ēdiens drīz beigsies. Es baidos ieslēgt gaismu. Dažreiz es dzirdu, kā viņa aiz sienas dzied savu šūpuļdziesmu. Bet dažreiz — kā kaut kas liels un smags skrāpējas pie manām durvīm no otras puses. Es zinu, ka agrāk vai vēlāk man nāksies iziet. Vai arī tas pats ienāks pie manis. Un mīļā vecmāmiņa Rita stāvēs blakus un smaidīs ar savu laipno, eņģelisko smaidu.
