“Atgriezies”, “Neaizver durvis uz visiem laikiem.” Es neatbildēju.
Pēc nedēļas atnācu pēc savām mantām. Guļamistabā manas lietas bija saliktas kastē, uz plaukta — viņas kosmētika. Istaba izskatījās citādi.
— Ko tu dari? — viņš pajautāja.
— Vienkārši savācu savu, — teicu mierīgi.
— Mēs taču esam ģimene, Līga.
— Ģimene ir tur, kur viens otru sadzird, — sacīju un aizvēru durvis.
— Tu bez mums neiztiksi, — viņa teica. — Ar tavu raksturu būs grūti.
— Iespējams, — atbildēju mierīgi. — Bet vismaz zināšu, kas es pati esmu.
Es noliku atslēgu uz galda.
— Lai paliek jums.
Arnolds pieliecās tuvāk.
— Varbūt vēl nav viss beidzies?
— Dažreiz vienkārši ir brīdis, kad viss mainās, — teicu klusi.
Es atvēru durvis. Uz sliekšņa stāvēja kaimiņiene.
— Līga, viss cauri?
— Jā, Valentīna kundze. Tagad viss.
Sniegs krita klusi un lēni. Aukstums knaibīja vaigus, bet iekšā bija miers. Gāju un domāju: ja toreiz reisu nebūtu atcēluši, viss droši vien būtu palicis pa vecam. Tagad — citādi, bet godīgi.
Dažreiz dzīve speciāli novirza no ierastā ceļa, lai parādītu jaunu virzienu. Galvenais — nebaidīties to ieraudzīt.
Es ieelpoju auksto gaisu un pasmaidīju. Vienkārši tā — no viegluma sajūtas.
Katram reiz pienāk brīdis, kad dzīve it kā pati liek apstāties un padomāt, kurp ejam. Dažreiz tas notiek negaidīti — kā atcelts reiss vai pavisam neliels sīkums. Bet tieši šādos brīžos viss nostājas savās vietās.
Vai jums ir bijis līdzīgi — kad šķita, ka noticis sīkums, bet tas mainīja visu?
