Divus mēnešus pirms kāzām mamma bija pie viņa atbraukusi. Viņa ierosināja uzdāvināt mums greznu dāvanu — nopirkt dzīvokli. Tēvs ilgi nedomāja: viņš atvēlēja lielu summu un uzticēja viņai pirkumu. Mamma paņēma naudu un aizbrauca.
Es nespēju noticēt savām ausīm. Nekavējoties devos pie mammas, cerot, ka tas ir kāds pārpratums. Taču viņa pat nemēģināja noliegt:
— Jā, es nopirku dzīvokli, bet reģistrēju to uz sava vārda. Izīrēšu to. Bet jūs ar vīru esat jauni – paši nopelnīsiet.
Es skatījos uz viņu un nespēju saprast, kāpēc cilvēks, kuram vajadzētu būt vistuvākajam, varēja tā rīkoties. Tajā brīdī es sapratu, ka vairs nevaru viņai uzticēties. Pēc šī notikuma mūsu saziņa pamazām izzuda.
Arī radinieki to uztvēra ar neizpratni un distancējās. Taču šķita, ka viņa par to nepārdzīvo – turpināja dzīvot savu dzīvi.
Ne vienmēr tuvākie cilvēki rīkojas tā, kā mēs sagaidām, un dažreiz viņu lēmumi var radīt vilšanos. Uzticība ir trausla, un, ja tā tiek iedragāta, attiecības var mainīties. Dažkārt nākas pieņemt, ka katram ir sava izpratne par to, kas ir pareizi un taisnīgi.
Ko jūs domājat par šo situāciju? Vai meitai vajadzēja piedot mātei, vai arī viņas lēmums distancēties bija saprotams?
