Mans tēvs savam topošajam znotam lika parādīt konta izdruku, bet iznākums bija pavisam citādāks

— Vienam pietiek, — sausā balsī atbildēja tēvs
— Nu, nākotnē taču ģimene jāpaplašina? Bērni, viss tāds. Trīsdesmit trīs kvadrātmetri — tas nav nopietni.

— Nopietni ir tad, kad jauns cilvēks pats var uzturēt ģimeni. Nevis uz meitenes īpašuma rēķina.

Dāvis sakustējās, bet ātri apjauta.
— Saprotu jūsu piesardzību. Bet mēs dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā. Kopīgas investīcijas nekustamajā īpašumā ir normāli.
— Kādas tieši ir jūsu investīcijas? — tieši pajautāja mamma.
— Nu… es organizēšu procesu. Atradīšu pircēju, nokārtošu darījumu. Tas arī ir vērtīgs ieguldījums.
— Bet naudu kas pieliks?
— Paņemsim kredītu.

— Uz ko?
— Uz… uz abiem, protams.
— Ar kādiem ienākumiem jūs paņemsiet kredītu? — neatlaidās tēvs.
— Man ir izziņa. Vidējie ienākumi tirgū.
— Parādiet.

Dāvis pārsteigti izpleta rokas.
— Nu, es kā būtu ko tādu katru dienu līdzi nēsājis.
— Protams, ka nav, — pamāja tēvs. — Tāpat kā startapa adreses un projekta nosaukuma.
— Jūs mani pratināt!
— Bet jūs uzvedaties tā, lai to vajadzētu darīt.

Marta sēdēja starp vecākiem un Dāvi, sajūtot, kā sabrūk ilūzija par skaistām attiecībām.
— Tēt, varbūt nevajag tik tieši?
— Vajag, meitiņ. Šis jauneklis ielien uzticībā vientuļām sievietēm, pierunā pārdot mājokli un pazūd. Standarta metode.
—Tā ir neslavas celšana! — Dāvis piecēlās. — Es patiesi mīlu jūsu meitu!
— Tad kāpēc uzreiz runājāt par dzīvokļa pārdošanu? Kāpēc negribējāt iepazīties ar mums? Kāpēc nevarat nosaukt darbavietu?

— Es strādāju pats uz sevi… man tas nepatīk. Marta, ejam. Mēs aizejam.
— Nē, — klusi sacīja Marta. — Es palieku.
— Ko nozīmē — paliec?
— To, ka gribu saprast. Dāvi, parādi man sava konta izdruku. Tagad. Vai dod telefona numuru sava startapa vadītājam.

—Es nepalikšu ģimenē, kur mani uzskata par ko tādu.
— Bet es nepalikšu ar cilvēku, kurš nespēj pierādīt, ka tāds nav, — atbildēja Marta. Dāvis izskrēja no dzīvokļa. Marta apsēdās uz dīvāna.
— Mamm, tēti, man kauns.
— Par ko, saulīt?
— Par to, ka noticēju. Par to, ka gandrīz pārdevu jūsu dzīvokli.
— Ne mūsu, bet tavu, — maigi sacīja tēvs. — Dokumentus rīt noformēšu. Tu esi pieaugusi, tev ir tiesības kļūdīties.

Lasi vēl: Dārgu līdzekļu vietā augustā zem ābeles iemetu sauju bezmaksas mēslojuma 

Tēvs apķēra viņu, un Marta sajuta viņa odekolona smaržu — to pašu, ko atcerējās no bērnības.  — Tēt, man bija tik bail, ka jūs teiksiet “mēs taču brīdinājām”.
— Nekad, meitiņ. Mēs tevi mīlam. Neskatoties ne uz ko. Mamma glāstīja viņai matus, kā bērnībā, un Marta saprata: lūk, kas ir īsta drošība.
— Bet es taču gandrīz izdarīju muļķību.
— Gandrīz — nenozīmē izdarīji. Galvenais, ka laikus attapies. Mamma apskāva meitu.

— Zini, mēs speciāli izvēlējāmies šo dzīvokli. Ne pašu lielāko, ne pašā prestižākajā rajonā. Bet savu. Tavu. Lai tu varētu sākt pieaugušo dzīvi patstāvīgi.
Pēc nedēļas Marta atgriezās dzīvoklī,  nebija ne miņas no Dāvja — viņš, acīmredzot, savas mantas paņēma, kamēr viņa bija pie vecākiem. Uz galda gulēja zīmīte: “Žēl, ka tu izvēlējies vecāku kontroli mūsu laimes vietā. Dāvis.” Marta saņurcīja lapiņu un iemeta atkritumos. Vakarā piezvanīja mamma:

— Kā klājas tavā dzīvoklī?
— Viss ir labi, mamm. Ļoti labi. Trīsdesmit trīs kvadrātmetri pēkšņi šķita milzīga telpa jaunai dzīvei. Godīgai dzīvei. Viņa atvēra logu — dzīvoklī vēl smaržoja pēc Dāvja, viņa lētajām smaržām un meliem. Vējš izpūta matus, un Marta dziļi ievilka elpu. Gaiss šķita citāds — tīrs, savs. Pirmo reizi trīs nedēļu laikā viņa sajutās mājās. Savās mājās.

Vāvere, Latvija, Ziema, Pērkons, Lācis: kādi visneparastākie vārdi ir doti bērniem Latvijā

Telefons iepīkstējās — ziņa no nezināma numura: “Marta, varbūt parunāsim? Dāvis.” Viņa izdzēsa ziņu nelasot un nobloķēja numuru. Tā bija brīvība.