Lūk, kuru es vienmēr esmu apbrīnojusi – tā ir mana kaimiņiene Dzintra. Nevis kaut kāda vārga večiņa, bet aktīva, mūsdienīga sieviete nedaudz pāri 50
Mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā laiks ritēja savu gaitu – kaimiņi steidzās uz darbu, bērni klaigāja spēļu laukumā, un pie sētas vārtiem vienmēr kāds neapmierināti pīpināja, iestrēdzis rīta sastrēgumā. Es stāvēju pie loga ar kūpošu tējas krūzi rokā un kārtējo reizi pie sevis rēķināju: līdz algai vēl nedēļa, bet bankas konta atlikums jau sāka bīstami tuvoties nullei. Tas bija tas dīvainais stāvoklis, kad šķiet, ka nauda nevis tiek tērēta, bet vienkārši izgaro gaisā kā rīta migla virs Daugavas.
Tieši tajā brīdī es ieraudzīju viņu. Viņa iznāca no kāpņu telpas tik viegli un pašpārliecināti, it kā viņas dzīvē vispār nepastāvētu jēdziens “rēķinu apmaksa”. Viņas tēlā bija kaut kas tāds, ko nevar nopirkt par pēdējiem grašiem – miers un sakārtotība. Es klusi nopūtos, nespēdama saprast, kā vienā un tajā pašā mājas kāpņu telpā var sadzīvot divas tik dažādas finansiālās pasaules. Es vēl nezināju, ka šis rīts būs sākums manai personīgajai revīzijai un ka atbilde uz manu mūžīgo jautājumu “kur paliek nauda?” slēpjas nevis lielos darījumos, bet gan neredzamās ikdienas detaļās, kuras es līdz šim biju uzskatījusi par pilnīgi nebūtiskām.
Kaimiņiene Dzintra nekad nav dzīvojusi pārmērīgā greznībā, bet tajā pašā laikā vienmēr izskatījās kopta, uz vasarnīcu brauca ar taksometru (starp citu, ar “Bolt”!), bet mazbērniem dāvināja nevis vienkārši rotaļlietas, bet ceļazīmes uz dažādām valstīm.
Es lauzīju galvu: kā tas iespējams? Pensija, neliela piestrādāšana… No kurienes? Uz visiem maniem jautājumiem viņa tikai noslēpumaini smaidīja: “Naudai patīk kārtība un tie, kuri to nepazaudē, bet sakrāj.” Un nupat viņa man atklāja savu noslēpumu. Noslēpumu, kuru es, tāpat kā daudzi no mums, gadiem biju ignorējusi, uzskatot to par “centiem” un “nenopietnu”. Izrādās, tieši tie “sīkumi”, kurus mēs ikdienā neņemam vērā, var pārvērsties pārsteidzošā summā. Viņa to nosauca par “mājas ieradumu auditu”, kas viņai atnesa tūkstošus eiro.
1. “Kur paliek simti”: kā mēs zaudējam naudu uz “sīkumiem”, to pat nepamanot
Mans stāsts sākās tieši tāpat kā daudziem: alga, maksājumi un mūžīgais “nepietiek”. Es to norakstīju uz augošajām cenām veikalos, uz nepieciešamību pēc jauniem apaviem, uz bērniem. Bet Dzintra lika man aizdomāties:
Kafija līdzņemšanai: 2,50 eiro * 20 darba dienas = 50 eiro mēnesī. Gadā – 600 eiro.
Impulsīvie pirkumi: Šokolāde pie kases “Rimi”, nevajadzīgs nieks no izpārdošanas “interneta veikalā”. Minimums 10 eiro nedēļā = 40 eiro mēnesī. Gadā – 480 eiro.
“Vienreizējās” piegādes: Pasūtīt pusdienas, jo “slinks gatavot”. 10 eiro * 4 reizes mēnesī = 40 eiro. Gadā – 480 eiro.
Kopā: bez īpašām pūlēm savācas vairāk nekā pusotrs tūkstotis eiro gadā, kas vienkārši izgaist. Tas man bija īsts un negaidīts atklājums. Dzintra to nosauca par “neapzinātu patēriņu”. Viņa man piedāvāja savu filozofiju: šo naudu nevajag taupīt ar spēku, tā ir jāsavāc ar prātu.
2. Dzintras “mājas ieradumu audita” noslēpumi
Dzintras noslēpums ir ģeniāli vienkāršs: viņa sāka apzināti izturēties pret saviem ieradumiem. Tieši tiem, kas apēda viņas budžetu.
“Digitālās krātuvītes”: Fizisku aplokšņu vietā viņa izveidoja “krājkontus” savā “Swedbank” vai “Citadele” lietotnē dažādiem mērķiem (atvaļinājumam, dāvanai mazbērniem, savām SPA procedūrām). Un katru reizi, kad viņa atteicās no kafijas līdzņemšanai vai neveica impulsīvu pirkumu, viņa šo “ietaupīto” naudu pārskaitīja uz vajadzīgo “krātuvīti”.
“Patēriņa audits”: Viņa sāka pierakstīt, kam tiek tērēta nauda, un katru nedēļu analizēja: “Vai šis pirkums man deva labumu, vai arī tas bija tikai ieradums?” Tas nav smags aprēķins, bet gan spēle detektīvos, kurā viņa meklē savus “naudas slazdus”.
“Papildu eiro”: Pats interesantākais. Dzintra ir pārliecināta, ka, ja tu netērē naudu nevajadzīgiem sīkumiem, tev ir jāatrod veids, kā šos sīkumus var nopelnīt.
“Maza nauda, ko tu neiztērē vējā, + maza nauda, ko tu mērķtiecīgi savāc, arī ir tava bagātība,” viņa man teica. Tās nebija vienas lielas investīcijas, bet gan miljoniem “mikrolēmumu”, kas mainīja viņas finansiālo dzīvi. Desmit gadu laikā viņa tiešām sakrāja ievērojamu summu, turklāt tā nebija skarba taupīšana, bet gan apzināta sīkumu pārvaldīšana.
3. Kā es sekoju Dzintras piemēram un atradu savas “Digitālās tērcītes”
Viņas vārdi par “papildu eiro” un “sīkumu vākšanu” mani uzrunāja. Es sāku meklēt, kā es varu “savākt” šo naudu, nepieliekot titāniskas pūles un nepārtraucot ierasto dzīves ritmu. Mana kaimiņiene pastāstīja, ka viens no viņas galvenajiem “noslēpumiem” bija tiešsaistes aptaujas. Viņa to nosauca par “monētām par viedokli”, un tas izrādījās ideāls papildinājums viņas “mājas ieradumu auditam”.
Viņa paskaidroja, ka tas ne tikai palīdz iegūt naudu, bet arī pastāvīgi trenē finansiālo apzinātību. Galu galā, atbildot uz jautājumiem, tu analizē savus patērētāja ieradumus, aizdomājies, ko pērc “Maximā”, ko skaties kino, kādus “Bolt” vai “Wolt” pakalpojumus izmanto. Nesen abas piedalījāmies aptaujā, par kuru dabūjām dāvanu kartes pārtikas veikalā. Tieši tik vienkārši – pus stunda un dāvanu karte rokās.
Tavs viedoklis kļūst par vērtīgu resursu, kas sniedz reālus, lai arī nelielus, ienākumus. Tas ir kā saņemt algu par savu ikdienas dzīvi.
Pēc viņas padoma es reģistrējos divās platformās, kuras viņa ieteica ātrām, vienkāršām aptaujām, kuras var aizpildīt jebkurās brīvās 5-10 minūtēs. Ideāli tiem pašiem “sīkumiem”, kuros iepriekš es naudu “pazaudēju”.
Šis negaidītais atklājums pilnībā mainīja manu skatījumu uz ikdienas tēriņiem. Es sāku pamanīt, kā agrāk bezmērķīgi klīdu starp lielveikalu plauktiem, metot groziņā lietas, kuras man patiesībā nemaz nevajadzēja. Tagad, pirms katra pirkuma, es pie sevis klusi nosaku: “Vai tas ir tā vērts, lai es to neieliktu savā digitālajā krātuvītē?” Tas kļuva par azartu. Dzintra bija iemācījusi man galveno – bagātība neslēpjas vienā lielā laimestā, bet gan tajā, kā mēs izturamies pret savu laiku un resursiem ik mirkli.
Kādā saulainā sestdienas rītā mēs ar Dzintru sēdējām uz soliņa mūsu pagalma ceriņu ēnā. Viņa klusi noteica: “Redzi, mīļā, pasaule pieder tiem, kuriem ir pacietība saskatīt lielu upi mazos strautiņos. Lielākā daļa cilvēku skrien pēc tūkstošiem, bet paklūp pār nepamanītiem centiem. Tu vairs neesi viena no viņiem.”
Tagad, kad es redzu Dzintru kāpjam taksometrā, lai dotos uz savu dārzu pie Baltezera, es vairs nejūtu skaudību. Es jūtu pateicību. Pateicību par to, ka viņa iemācīja man “pieradināt” naudu. Mana “digitālā tērcīte” jau ir izaugusi tiktāl, ka šovasar es pirmo reizi varēšu atļauties nedēļas nogali atpūtas namā Jūrmalā, par ko iepriekš tikai sapņoju. Un pats labākais – šī nauda nav atņemta manai ģimenei vai ikdienas ērtībām; tā vienkārši ir nauda, kas agrāk “izkusa” caur pirkstiem, bet tagad kalpo maniem sapņiem.
Es sapratu, ka “mājas audits” nav stāsts par skopumu. Tas ir stāsts par pašcieņu. Par to, ka mans viedoklis un mans laiks ir vērtība, ko es vairs nekaisīšu vējā. Un, skatoties uz savu augošo krājkontu, es zinu – mans pirmais tūkstotis ir tikai sākums ceļam uz manu pirmo miljonu.
