Es apciemoju savu vectēvu viņa vasarnīcā. Verandā atveru veco ZIL, lai uztaisītu kvasu. Un tur, uz durvīm, olu paplātē, atrodas stratēģiska rezerve. Nē, ne olas. Un ne citroni. Baterijas ir sakārtotas glītās rindās.
AA baterijas, mazo pirkstiņu baterijas, vēdera “muciņas” baterijas un pat kvadrātveida Krona baterija ar niedru kontaktiem. Aukstas un aizsvīdušas.
Es saku: “Vectēv, vai tu plāno šīs sālīt? Vai arī šī ir jauna veida desa — “Enerģija”? Un viņš skatās uz mani pāri brillēm, it kā es būtu dīvains:
“Ak, jūs, jaunieši. Jūs neko nesaprotat!” Tā ir skarba padomju fizika apvienojumā ar trūkumu.
Lai saprastu šo dzīves knifi, jāatceras, kādas bija baterijas PSRS laikā. Tās nebija tādas kā mūsdienu “bezmaksas lietas”, kas kalpo līdz pat 10 reizēm ilgāk. Tās bija “Orion”, “Saturn”, “Element 373” (tie milzīgie magnetofonu korpusi) un plakanās “Planet” baterijas (lukturiem).
Tās bija izgatavotas no sālsūdens. To korpuss bija cinks, un tas… sapūta. Baterija varēja tecēt tieši iepakojumā, izlejot lipīgu masu visapkārt. Un pats galvenais, tās izlādējās pašas. Baterija sešus mēnešus stāvēja skapī — jūs to izņēmāt, un tā bija tukša.
To iegāde bija īsts uzdevums. Izmetāt tās Voentorg veikalā? Paņemiet desmit paciņas! Ko darīt, ja rīt to vairs nebūs? Un šis vērtīgais krājums kaut kā bija jāsaglabā.
Mūsu cilvēki intuitīvi (vai no žurnāla “Zinātne un dzīve”) saprata procesa ķīmiju. Baterijas iekšpusē notiek ķīmiska reakcija. Elektrolīts korodē cinku, radot strāvu. Likums ir vienkāršs: jo augstāka temperatūra, jo aktīvākas ir molekulas.
Karstā laikā (25–30 grādi pēc Celsija) akumulators pats “izdeg”. Reakcija turpinās pat tad, ja ierīce ir izslēgta. Bet aukstā laikā (4 grādi pēc Celsija, piemēram, ledusskapī) molekulas “aizmieg”. Pašizlāde ievērojami palēninās.
Ledusskapis bija ideāla krioenerģijas krātuve. Trūkstošās Krona baterijas tur varēja stāvēt gadiem ilgi un saglabāt svaigumu kā gurķis. Bet ledusskapis ir preventīvs līdzeklis. Un ko darīt, ja akumulators izlādējas visnepiemērotākajā brīdī? Piemēram, kad dziesmā “Nu, tikai pagaidi!” vilku gandrīz noķer Zaķis, un ekrāns kļūst tukšs?
Ak, tā gan bija īsta inženierijas maģija!
“Dzīvības kumoss”.
Tā ir klasika. Tu izņem bateriju un sāc to grauzt. Vai dauzīt vienu pret otru. Vai arī ar āmuru uzsist pa korpusu. Ideja: jūs mehāniski sasmalcinat korpusu, maisāt sabiezējušo elektrolītu un sadalāt oksīdus. Tas atskaņotājam deva vēl 20 minūtes akumulatora darbības laika!
Vārīšana sālsūdenī. Metode ekstrēmajiem sporta veidiem. Izlādējušās baterijas tika iemestas verdošā ūdenī ar sāli. Ķimikālijas “uzvārījās”, dodot pēdējo spēcīgu impulsu. Tiesa, pastāvēja risks, ka tās eksplodēs un apšļakstīs virtuvi ar melniem kvēpiem, bet mūzikas dēļ mēs riskējām ar visu.
Lasi vēl: “Omniva” paziņo prieka vēsti klientiem: “Jau šajā pavasarī esam ieplānojuši vērienīgas izmaiņas”
Neuzlādējamo bateriju uzlāde. Žurnāls “Young Technician” publicēja shēmas ierīcēm, kas ļāva “uzlādēt” parastās baterijas ar elektrību. To aizliedza instrukcijas, bet kurš tās lasīja? Mēs uzlādējām visu, kas ietilpa lādētājā!
Mūsdienās mans vectēvs turpina tās glabāt ledusskapī inerces dēļ. Bet mūsdienu baterijas (sārma un litija) ir delikātas radības. Tās nebaidās no aukstuma, tās baidās no kondensāta. Iznesiet apledojušu bateriju siltākā gaisā — tā acumirklī pārklājas ar rasu. Mitrums īssavieno kontaktus, un sāk veidoties rūsa. Mūsdienīga, jaudīga Duracell baterija šāda spiediena ietekmē var noplūst un sabojāt 5000 rubļu vērtu televizora tālvadības pulti.
Turklāt mūsdienu tehnoloģijas istabas temperatūrā jau saglabā lādiņu 10 gadus. Tām nav nepieciešama “kriokamera”. Bet toreiz, laikmetā, kad cilvēki rūpējās par savām mantām vairāk nekā par sevi, šis dzīves knifs bija glābiņš. Tāpēc nesmejieties par vecmāmiņām. Viņas vienkārši zina lietu vērtību un fizikas likumus labāk nekā mēs.
