Pēc viena notikuma, kas notika manā ģimenē, visi draugi un paziņas pārstāja ar mani sazināties. Kad es viņus satieku uz ielas, viņi izliekas, ka mani nepazīst, un apiet mani ar līkumu.
Pirms trim gadiem mans dēls Alvis apprecējās. Viņa sieva Katrīne bija patīkama un saimnieciska meitene, kas uzreiz ieguva manu simpātiju. Kad viņa ienāca istabā, šķita, ka kļūst gaišāk un siltāk sirdī. Viņa bija kā saules stariņš mūsu mājās.
Es neiejaucos viņu dzīvē un centos nedot nevajadzīgus padomus, jo viņiem bija sava ģimene, bet man – sava. Katrīne bieži nāca ciemos, un arī es ar prieku aicināju viņus pie sevis. Mums patika kopā pavadīt laiku, pļāpāt un apspriest jaunākās ziņas. Gadu pēc kāzām viņi iegādājās dzīvokli un dāvāja man mazmeitiņu – Santu. Tajā laikā es bieži nācu palīgā ar mazuli, paņēmu viņu pie sevis, lai Katrīne varētu mazliet atpūsties vai satikties ar draudzenēm.
Bet pēc diviem gadiem, kad Santai palika divi gadi, Alvis uzstāja, ka meitiņa jāved uz bērnudārzu un Katrīnei jāatgriežas darbā. Es nesapratu, kāpēc tāda steiga, un katru reizi, kad atnācu ciemos, pamanīju, ka Katrīnei ir skumīga.
“Vienkārši skatījos skumju filmu,” – viņa atmeta ar roku.
Bet mātes sirdi nepiemānīsi. Drīz vien Alvis iesniedza šķiršanās pieteikumu, un tā bija viņa paša izvēle.
Dēls, kā tu tā vari? Jums taču neesat vieni, mēģiniet parunāt un atrisināt situāciju.
Mamma, viss ir kārtībā, es vienkārši sapratu, ka Katrīne nav tā sieviete, ar kuru vēlos būt.
Kā izrādījās, Alvim darbā bija sācies romāns ar meiteni vārdā Līda. Viņš to skaidroja ar to, ka vēlas būt kopā ar dāmu, bet Katrīne, pēc viņa vārdiem, bija pilnībā iegrimusi mājas rūpēs un mātes lomā. Tas viņu, redziet, nomāca – viņam sagribējās jaunus iespaidus un izklaides.
Dzīvokli viņi sadalīja uz pusēm, un katram tika sava istaba. Es jutu, ka man kaut kā jāizpērk dēla rīcība, tāpēc turpināju atbalstīt Katrīni. Es nopirku viņai pārtiku, atnesu rotaļlietas un apģērbu mazmeitai, un dažreiz produktiem pievienoju arī naudu. Lai viņai ir neliels uzkrājums.
Kādudien Alvis par to uzzināja un maigi sakot nebija apmierināts:
– Māmiņ, man drīz būs vēl viens bērns, bet tu joprojām nes dāvanas kāda cita bērnam!
Kā tas – svešam? Tā taču ir tava meita!
Mamma, mēs esam šķīrušies, es maksāju alimentus. Kāpēc tu turpini viņai palīdzēt? Lai Katrīne pati rūpējas par Santu!
Dēliņ, tu esi pieaudzis, bet… Kā tu vari tā runāt par savu bijušo sievu un meitu?
Arī radinieki mani neatbalstīja. Viņi negrib saiet ragos ar Alvi, un tēlo līdzi, ka Katrīne ir svešs cilvēks un viņai nav jāpalīdz. Bet kā gan es varu pamest Santu un Katrīni? Alvis uz mani apvainojās, pārstāja zvanīt un nākt ciemos. Kad radinieki aicina mūs uz viesībām, viņš vispirms noskaidro, vai es tur būšu.
Nezinu, ar ko esmu pelnījusi šādu attieksmi no sava dēla. Viņa rīcība man ir ļoti skumdina. Alvis gandrīz nemaz nesatiekas ar Santu, tikai reizi mēnesī pārskaita alimentus. Es saprotu, ka ar savu palīdzību varu pavisam zaudēt dēlu, taču man ir grūti samierināties ar viņa rīcību. Bieži atvainojos Katrīnei, bet viņa tikai nopūšas un nevēlas par to runāt.
Ko man darīt tālāk? Kā atrast pareizo risinājumu? Varbūt kāds var padalīties ar savu pieredzi vai ieteikumiem komentāros?
