Viņš teica, ka grasās pārcelties uz dzīvokli, kuram mēs krājām visus šos gadus. Kamēr meitai tas nav nepieciešams, jo viņa vēl mācās. Bet, ja viņa apprecēs bagātu vīru, kurš viņu paņems pie sevis, tad dzīvoklis viņai būs lieks.
Dzīvoklis, kurā mēs ieguldījām tik daudz pūļu un naudas. Mūsu labākie gadi bija ieguldīti šajā sapnī.
Vai viņam bija tiesības tā rīkoties? Ja dzīvoklis ir uz viņa vārda, iespējams, ka jā. No jebkura skatpunkta raugoties, situācija ir neskaidra.
Visu savu dzīvi viņš mani nodrošināja, man nekad nekas netrūka. Viņš bija rūpīgs, un apkārtējie apbrīnoja mūsu ģimeni. Dēļ meitas viņš bija gatavs uz visu. Šķita, ka mums bija ideāla dzīve.
Vai viņam tagad jāņem vērā citu spriedumi? Vai viņš nav pelnījis laimi, jo dzīve ir tik īsa?
Bet ir arī mana puse — otra puse. Protams, es izjūtu zaudējumu. Vīrs aiziet dzīvot uz dzīvokli, kuru viņš bija plānojis kā mūsu kopīgo nākotni, un ar jauno mīļāko. Ko tagad darīt ar šiem 20 gadiem laulībā? Kāpēc bija jāiegulda tik daudz pūļu? Kurš tagad novērtēs mani? Draudzenes iesaka atlaist un atrast kādu, lai nebūtu viena. Bet kāpēc man vajadzīgs kāds? Lai atkal piedzīvotu vilšanos?
Ko jūs darītu šajā situācijā? Kā rīkotos jūs manā vietā? Dalieties ar saviem padomiem un domām komentāros.
